Kur meklēsim Dieva vaigu?

“Meklē[sim] Dieva vaigu” – tā sauc kārtējo konferenci starpkonfesionālajiem entuziastiem jeb Dieva meklētājiem, kas sāksies šodien. Bet kāpēc konference?

Jāatzīst, ka kristiešu konferenču un festivālu rīkošana ir interesanta parādība, kuru aicina apmeklēt ikvienu, kas ir garlaikots dievkalpojumā, kurā Dievs parāda savu vaigu, kad tiek šķīsti un pareizi pasludināts Dieva vārds un pārvaldīts sakraments, jeb tā saucamie žēlastības līdzekļi, jeb citiem vārdiem – līdzekļi, ar ko Dievs dāvā savu žēlastību, Svēto Garu, piedošanu, mieru un svētlaimi.

Kas gan ir Dieva vārda pasludinājums dievkalpojumā? Kas gan ir apnicīgā grēku sūdzēšana un piedošana katru svēdienu atkal un atkal? Kas gan ir Svētais Vakarēdiens – Kristus miesa un asinis? Kas nav vispār ir grūti saprotamā liturģija un dievkalpojums? Kam tas interesē?

Kas gan tas viss ir iepretī konferencei, kurā ir sēdvieta, kurā ir dalībnieka mape, kurā ir pildspalva, kurā ir tulkojums austiņās, kurā ir bukletiņi, kurā ir kafijas pauze, kurā ir pults, kurā ir mikrofons, kurā ir motivējošas uzrunas, kurā ir mūzikas priekšnesumu starpbrīži, kurā ir bērnu rotaļu laukumiņš?

Kas gan tas viss ir iepretī festivālam, kurā ir reģistrācija, kurā ir spilgtas gaismas, kurā ir kiosks, kurā ir apsardze, kurā ir jautra mūzika, kurā ir daudz daudz cilvēku, kurā ir daudz daudz smaidu, kurā ir galvu reibinošas sajūtas, kurā ir “feins tusiņš”, kurā ir uzrunājoši runājamie, kurš paliks ilgi ilgi atmiņā?

Mīļie draugi, šodien konferencē dažādu konfesiju pārstāvji dalīsies pieredzē par attiecībām ar Dievu un Dieva meklēšanas dziļumiem. Lūdzu atļaujiet arī e-firziķim dalīties savā pieredzē:

Dievs mani atrada toreiz, kad man dzīvē klājās labi. Man bija savi nodomi un plāni, sapņi un cerības. Bet Dievs ņēma, un mani atrada. Viņš sacīja – “Te nu es esmu. Seko man.” Jā! Tā Viņš izdarīja.

Viņš mani aizveda uz draudzi, kurā man mācīja ticēt Viņam un mīlēt savu tuvāko. Man mācīja, kāds es esmu – grēcinieks. Man mācīja, ko Kristus manis labā paveicis mirdams Golgātas krustā. Bet pats galvenais – man iemācīja, kā es varu saņemt un baudīt Kristus uzvaras augļus.

Proti, es tiku kristīts. Tā Dievs mani darīja par kristieti, par savu bērnu. Tad Dievs man mācīja, ka man ik svētdienas jābūt dievkalpojumā, kura Dievs kalpo mums. Tur Viņš piedod visus grēkus un pasaka pavisam skaidrā valodā – “Tavi grēki tevi ir piedoti Jēzus Kristus dēļ. Esi drošs un nešaubies.” Tur pats Dievs runā ar mani Svēto Rakstu vārdiem, kas kā zobens iespiežas sirdī. Tur, lai slavēts Dievs, pats Kristus klāj man galdu un sniedz man savu miesu, kas par mani nāvē nodota pie krusta staba Golgātā, un savas asinis, kas ir izlietas manu grēku piedošanai. Tās svētī manu dvēseli un miesu, un pasargā mani īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Es patiesi gavilēju līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos!” [Ps.84:11]

Vai tad var būt vēl personīgākas attiecības ar Dievu, kā šīs, ko piedzīvoju katrā dievkalpojumā? Dievu patiešām vislabāk var atrast tur, kur Viņš pats ir licis sevi meklēt – dievkalpojumā.

Jūsu e-firziķis