Kristīgās ētikas kopsavilkums

Mēs vēlreiz konstatējam, cik liela ir atšķirība starp pilnīgi pasaulīgu ētikas sistēmu un biblisku, kristīgu ētiku. Pēdējo pamatā un no paša sākuma veido ticība Jēzum Kristum kā mūsu Pestītājam un Kungam, mirušo augšāmcelšanās, gaidāmā tiesa un mūžīgā dzīve.

Ikvienam, kas vēlas apgalvot, ka turas pie kristīgās ticības un ētikas, jāapsver šie pamatfakti. Ir pareizi teikt, ka visa centrā ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. To ilustrēs vienkāršs piemērs. No klasiskajiem laikiem esam pārņēmuši nolūzušas kolonnas attēlu kā nāves simbolu, kura mērķis ir parādīt, ka dzīve nu ir pagājusi, viss beidzies. Tas nav kristīgs simbols.

Mums, kristiešiem, ir cits simbols – krusts. Tas neattēlo mūsu ciešanas vai nāvi, bet gan simbolizē Kristu, Viņa ciešanas, Viņa nāvi grēcinieku un visas cilvēces labā un Viņa uzvarošo augšāmcelšanos. Tādēļ mēs varam sveicināt krustu kā mūsu uzvaras karogu – kaut ko pilnīgi pretēju nolauztai kolonnai. Mēs varam “lielīties .. ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu” (Gal.6:14). Tas nozīmē: “Mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks” (1.Kor.1:18).

Līdz ar to, pateicoties mūsu Kunga un Pestītāja uzvarai, mēs varam ticībā gaidīt mūžības iestāšanos. Tā ir kristīga cerība, kas apspīd mūsu ceļu. “Tā mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis” (Ebr.6:19-20).

Vai šai mūžīgajai cerībai būs negatīvas vai pozitīvas sekas kristīgajā ētikā? Kristietības pretinieki apgalvo, ka sekas būs negatīvas. Mūžīgā cerība, viņi izsakās, kā arī visas domas par pestīšanu un mūžīgu svētlaimi noteikti ļoti negatīvi ietekmē kristiešu interesi par pasaulīgiem jautājumiem, piemēram, par sociālo darbu.

Vēstures liecība tomēr ir citāda. Jau pirmajos kristīgajos gadsimtos pagāni bija pārsteigti, redzot kristiešu žēlsirdības darbu, arī pret pagānu mirušajiem. Pasaulīgajās lietās kristieši veica to, ko pagāni vispār nedarīja. Tā viņi brīnījās par kristiešiem, kuri no rītiem savāca mirušo ķermeņus, kas bija izsviesti laukā līdzīgi atkritumiem. Kristieši to darīja gan tāpēc, lai nodrošinātu mirušajiem pieklājīgu apbedīšanu, gan arī tāpēc, lai uzturētu ielas tīras.

Vēl kāds piemērs: kas deva viduslaiku Eiropai tādu kultūras uzplaukumu? Tā bija kristīgā baznīca ar saviem pūliņiem misijas laukā, izglītībā, literatūrā un žēlsirdības darbā. Trešais piemērs būs no pēdējiem diviem, trim gadsimtiem. Kas bija verdzības atcelšanas un daudzu sociālo iestādījumu pamatā? Tieši kristīgās organizācijas bija tās, kas uzņēmās iniciatīvu.

Varam minēt šādus iestādījumus Vācijā, kurus dibināja un vadīja tādi dievbijīgi vīri kā Augusts Hermans Franke, Teodors Flīdners u.c.. Kristiešu Viljama Vilberforsa un Florensas Naitingeilas darbs Anglijā piespieda pat parlamentus un valdības iesaistīties jaunajā sociālajā darbā un sabiedrības pārveidošanā. Tāpēc nevar noliegt, ka savu pārliecību publiski apstiprinājušie kristieši ir daudz darījuši pasaulīgās sabiedrības ētisko un sociālo jautājumu uzlabošanā, un to visu viņi darīja, dedzīgi turoties pie savas mūžīgās cerības.

Apvērsts formulējums

Tikko teikto var apstiprināt, ja jautājumu uzdosim šādā formulējumā: mūsdienās, kā var novērot daudzās valstīs, kristieši aizmirst par Dieva vārdu – viņu dvēseļu glābiņu un viņu mūžīgo cerību – un pilnīgi pievēršas pasaulīgām lietām, sabiedrībai un sociālajam darbam, – vai viņiem šādi ir izdevies sasniegt ko vairāk?

Noteikti nē. Tur, kur kristīgajā baznīcā notikumi ir aizgājuši šādu ceļu, baznīca ir spējusi paveikt mazāk un tās ietekme šajās lietās ir jūtami samazinājusies. Salīdzinājumā ar to, kas norisinājās Eiropas baznīcā sociālajā jomā pirms gadsimta vai diviem, pēdējie sasniegumi ir diezgan mēreni.

Tas vēlreiz pierāda, ka tad, ja mūžības izredzēm ļauj bālēt vai pavisam pazust, arī ētiskais un sociālais spēks iet mazumā un visbeidzot izzūd. Tāpēc Tas Kungs vēlreiz var sacīt savai baznīcai: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies” (Atkl.2:4-5).