Iz zvēra rīkles sprucis [559]

Tev, debes-Tēvs, mēs teicam Un Kristu tavu Dēl’;
Tev dziedam, tev pateicam, Daudz prieka tu mums vēl’.
Kad mūsu prātiņš malda, Tad tavi vārdi rāj,
Tavs Gars mūs mekle, valda; Gods tevim augstibā!

Jau sen to sludināja Tie svētie pravieši,
Kas citkārt ļaudis rāja, – Tie sauca bēdigi:
Bads, bads uz zemi nācīs, Bads nevis maizes pēc;
Pēc Dieva vārdiem sācīs Dažs brēcin izmērdēts.

Pēc vilts ir virsū nācis Uz Kristus pulciņu;
Tas to ir visai mācis Ar savu niknumu.
Viņš viņa vidū sēdies, Pie tā ielauzijies,
Viņš to ir plēsis, ēdis, Neganti postijis.

Šis zvērs sev migu taisijs Tai svētā pils-setā,
Viņš Kristus draudz’ izkaisijs, To plēsis dusmibā,
To trenkajs visām malām Pats augsti pacēlies,
Lai ta līdz galu-galam Nespētu atspirgties.

Tas Kristus pulks bij satriekts Un viltus-tīklā kārts,
Tam visai bija aizliegts Tas svētais Dieva-vārds.
Tas zvērs to ir nospaidijs Caur lielu skaudibu,
Ar varas-darbiem baidjs, Ar ļaužu kaušanu.

Tad Dievs Kungs par šām bēdām No sirds iežēlojās;
Viņš uz šā zvēra pēdām Ar dusmām skatijās.
Viņš deva savu Garu Un Kristus mieru mums,
Pret zvēru cēla karu; Caur to mums patvērums.

Dievs viņu kaunā lika, – Mums tika palīdzēts,
Mums atkal rokā tika Tas Dieva vārds tik svēts.
Ši dārga dvēsel’s maize Jau sen bij aizliegta;
Bet visa mūsu raize Nu kļuva remdeta.

Uz tev, Kungs Jezus, saucam, Kas valdi augstibā,
Mēs tavu balsi klausam, Jo ta mūs pamāca,
Ka Kristus pretinieku, To pretkristu, mums
Būs uzvārēt ar spēku; Tu viņu pats nostums’.

Ak Bābele, tu traka, Tas viss tev noticīs,
Ko Dieva vārdi saka, It dīz tu sakritīs’!
Dievs tevi licīs Postā, Lai sen tu liela bij’;
Tu tiksi lāstiem jozta, Ar briesmām nonīksi.

Jau tavi lielie meli Ir visiem zinami,
Bet galvu tu neceli, Vēl snaudi briesmigi.
Laiks ir tev Dievu bīties Un viņam godu dot,
Pēc taisna ceļa dzīties, – Bet to tu nesaprot’.

Apustuļi, pravieši Tai svētā grāmatā
Tev to piesaka cieši Un taisni parāda,
Ka būs no blēņām rauties, Ko cilveks sadoma,
Uz Dievu vien paļauties; – Gods Dievam augstibā!