Instrumenti vēstures Kunga rokā

Kristus atturējās no ciešanām, līdz Viņa stunda nebija nākusi. Bet, kad tā pienāca, viņš to sastapa un pieņēma kā brīvs cilvēks.

Kristus, kā mums saka Svētie Raksti, visas cilvēces ciešanas nesa savā miesā tā, it kā tās būtu viņa pašas. Tas ir ārpus mūsu saprašanas, ka Viņš tās pieņēma pēc savas brīvas gribas.

Mēs noteikti neesam Kristus; mēs neesam aicināti izpirkt pasauli ar saviem darbiem un ciešanām, un mums nav jācenšas uzņemties šādu neiespējamu nastu. Mēs neesam kungi, bet gan instrumenti vēstures Kunga rokā; un mēs varam tikai ļoti ierobežotā mērā piedalīties citu cilvēku ciešanās.

Mēs neesam Kristus, bet, ja vēlamies būt kristieši, mums ir jālīdzdalās Kristus sirsnībā, jārīkojas atbildīgi un brīvi, kad pienāks briesmu stunda, un jāizrāda patiesu līdzjūtību, kas rodas, nevis no bailēm, bet no Kristus atbrīvojošās un atpestījošās mīlestības pret visiem, kas cieš.

Gaidīšana un skatīšanās nav kristīga uzvedība. Kristiešus aicina uz līdzjūtību un rīcību, pirmkārt, nevis mūsu personīgās ciešanas, bet gan mūsu brāļu un māsu ciešanas, kuru dēļ Kristus cieta.