Iesākuši esam nevis mēs, bet Kristus

“Cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” [Gal.2:20]

Te redzi īstā attaisnošanas veida aprakstu un ticības pārliecības piemēru. Kurš var līdz ar Pāvilu nešaubīgā un pastāvīgā ticībā sacīt šādus vārdus: “Es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”, tas patiesi ir laimīgs cilvēks.

Kamēr šie bezdievīgie ļautiņi savā niecīgajā uzpūtībā, kas nākusi no miesas prāta, muļķīgi iedomājas, ka dara visu iespējamo, mīlēdami Kristu un nododamies par Viņu, tie ar savām iedomām iznīcina Evaņģēliju, izsmej, noliedz, apspļauda Kristu, mīda Viņu ar kājām. Ar vārdiem gan viņi apliecina, ka Kristus ir Attaisnotājs un Pestītājs, taču ar saviem darbiem tie atņem Viņam spēju attaisnot un pestīt, piedēvēdami to savai pašu izdomātajai dievkalpošanai. Tas nozīmē — dzīvot nevis ticībā Dieva Dēlam, bet savā pašu taisnībā un savos darbos.

Tādēļ Pāvils šeit saka, ka iesākuši esam nevis mēs, bet Kristus.

Kristus nav jau iepriekš atradis manī labu gribu un pareizu izpratni, bet gan — ir apžēlojies par mani, redzēdams, ka esmu bezdievīgs un maldu pārņemts, novērsies no Dieva un eju arvien tālāk projām no Viņa, cīnos pret Dievu un ļauju, lai velns mani sagūsta un vada. Kristus savā žēlsirdībā, aizsteigdamies priekšā manai gribai, prātam un saprašanai, ir mani mīlējis. turklāt mīlējis tā, ka pats nodevies par mani, lai es kļūtu brīvs no grēka, velna un nāves.

Tā ir nepanesama, šausminoša Dieva zaimošana, ka tu izdomā kādu darbu, ar kura palīdzību ceri rast izlīgumu ar Dievu; tu taču redzi, ka Viņš nav samierināms citādi, tikai ar šī bezgalīgā, nenovērtējamā dārguma palīdzību, proti, ar Viņa Dēla nāvi un asinīm, kuru lāse ir dārgāka par visu radību.