Grēku sūdzētājiem grēku piedošanu sniedz bez nosacījumiem
Mīts: absolūcija satur nosacījumu.
Daudzus kristiešus mulsina doma, ka grēku piedošana tiek brīvi un bez nosacījumiem sniegta tiem, kas izsūdz savus grēkus. “Bet ko tad, ja šie ļaudis nemaz patiesi nenožēlo? Vai tad arī viņiem tiek dota īsta grēku piedošana? Ja jau tā, tad daudzi to sāks nelietīgi izmantot un nemaz nenožēlos savus grēkus!” Apmēram tā viņi domā un jautā.
Tādēļ daži mācītāji izvēlas sniegt saviem draudzes locekļiem absolūciju, kurai pievienots nosacījums. Kāds ļoti dievbijīgs un cienījams mūsu baznīcas mācītājs dievkalpojumā atlaiž grēkus saviem draudzes locekļiem pat ar šādiem briesmīgiem vārdiem: “Kāda tava grēku nožēla, tāda arī Dieva piedošana.” Ja mēs ņemam šos vārdus nopietni – un dievkalpojumā sacītos vārdus ir jāņem nopietni –, tad sanāk, ka Dieva dāvātās piedošanas apjoms vai kvalitāte ir atkarīgi no mūsu nožēlas kvalitātes. Ja tas būtu tā, tad neviens grēcinieks vispār nekad nevarētu saņemt īstu grēku piedošanu, jo neviena grēcinieka nožēla nekad nav pietiekami šķīsta vai pilnīga.
Ja mēs baznīcā varētu saņemt tikai tādu grēku piedošanu, kādu esam pelnījuši ar savu nožēlu, tad baznīcas varētu droši slēgt ciet kā nederīgas un nevajadzīgas, jo tur grēku piedošanu nevarētu saņemt vispār. Grēku piedošana tikai tad ir piedošana, kad tā ir pilnīga visu grēku piedošana; nepilnīga vai tikai daļēja grēku piedošana ir grēku nepiedošana un pazudināšana.
Turklāt, ja sakām, ka grēku piedošanai ir kādi nosacījumi, kas saistīti ar grēku nožēlas kvalitāti, tad ar to mēs arī noliedzam galveno ticības artikulu par attaisnošanu ticībā vienīgi no žēlastības un ieviešam kādus mūsu pašu nopelnus dievišķās žēlastības saņemšanai.
Protams, ir ļoti bēdīgi, ja cilvēks ir tik pārgalvīgs, ka nāk saņemt grēku piedošanu, savus grēkus pat nenožēlojis. Tāpat ir skumji, ka mūsu grēku atziņa un nožēla nav īpaši dziļa pat tad, kad mums šķiet, ka viss šajā ziņā ir kārtībā un “kā nākas”. Tomēr ir svarīgi apzināties pavisam skaidri un noteikti, ka Dieva dāvātā grēku piedošana vienmēr ir īsta un pilnīga; tam jāpieķeras un uz to jāpaļaujas katram grēciniekam, kurš grib to saņemt.
Tie, kas absolūcijai pievieno kādus nosacījumus, to dara ar nodomu mudināt cilvēkus uz nopietnu grēku atziņu un nožēlu. Doma pati par sevi ir laba, taču tas ir jādara citādi, neatņemot absolūcijai tās pilnību un spēku.
Par šo jautājumu Džons Teodors Millers savā Kristīgajā dogmatikā raksta:
“Uz iebildumu, ka mācītājs nevar piedot grēkus tādēļ, ka nezina, vai konkrētais cilvēks ir “cienīgs” saņemt absolūciju vai ne, mēs atbildam, ka absolūcija nav atkarīga no cilvēku cienīguma, bet gan no Dieva žēlastības Kristū, kura ir atklājusies visiem cilvēkiem, un tādēļ ir arī jāpasludina un jāpiedāvā visiem. Tas tiek darīts gan ar vispārējas Evaņģēlija sludināšanas starpniecību, gan arī izmantojot šo īpašo Evaņģēlija formu – absolūciju. Tie, kuri pasludina cilvēkiem Dieva žēlastību Kristū, nekad nekļūdās, jo šeit nepastāv clavis errans jeb Fehlschlüsse[1]. Absolūcijas vārdi allaž ir tikpat patiesi kā paša Evaņģēlija vārdi, kurus arī izsaka absolūcija. Ja nu kāds nesaņem absolūcijā pasludināto un sniegto grēku piedošanu, tad tā ir vienīgi viņa paša vaina. Kristus dēļ Dievs ir žēlīgi piedevis visas pasaules grēkus.”
[1] – No latīņu un vācu val. – ‘kļūdainās atslēgas.’ Romas katoļu baznīcā ir mācība par to, ka gadījumā, kad grēku sūdzētāja nožēla nav patiesa, tad priesteris, kas to nezina, gan saka: “Tavi grēki ir piedoti”, taču patiesībā piedošana šajā gadījumā absolūcijā netiek sniegta, tā sakot, absolūcijas vārdi nav bijuši patiesi – notikusi kļūda.
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.4 (11)]
Ieskaties