Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena saistība

Starp baznīcas lielajiem skolotājiem iespējams nav bijis neviena, kurš Vārda un Sakramenta, Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena iekšējo saistību būtu sapratis tik pamatīgi kā Mārtiņš Luters.

Protams, Baznīca vienmēr ir zinājusi, ka žēlastības līdzekļi ir savstarpēji saistīti un tādējādi veido vienu veselumu. Zīmīgi ir tas, ka pat katoļticībā Vārds, kas tiek pievienots elementam, ir tas, kas pirmkārt sakramentu padara par sakramentu. Vārds ir forma, bez kura materia nekad nevar būt sakraments. Bet Romas dogmatika nekad nav saskatījusi saistību starp Altāra Sakramentu un Evaņģēlija pasludināšanu. Ja tā to būtu sapratusi, tad tā nekad nebūtu atstājusi novārtā sprediķi, kurš paliek par katolicisma pazīmi pat tur, kur ir izcili sludinātāji un priesteriem ir uzlikts par pienākumu sludināt katru svētdienu. Katoļu Ordinācijas sakramentā tiek nodots priestera amats, vara sniegt mises upuri par mirušajiem un dzīvajiem, un Atslēgu varas amats, vara piedot grēkus, bet ne vara pasludināt Evaņģēliju. Protams šodien Svētā Komūnija ir īpaša Evaņģēlija pasludināšanas forma (“Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un biķera dzerat, jūs pasludināt tā Kunga nāvi, tiekāms viņš nāk.” 1.Kor.11:26), bet tas nav vienīgais veids.

Svētais Vakarēdiens bez sprediķa var būt pārprasts rituāls, tāpat kā sprediķis, ja to regulāri nepapildina Svētais Vakarēdiens, kā to mūsu Kungs iestādīja, ļoti ātri var pārstāt būt par Evaņģēlija pasludinājumu. Šādus apgalvojumus apliecina kristīgās pasaules pieredze. Abesīnijas mesai un sludināšanas dievkalpojumiem daudzās ievērojamās mūsdienu protestantu baznīcās Ņujorkā kopīgs ir tas, ka tās ir reliģiskas ceremonijas, kurās vairs nav iespējams dzirdēt krustā sistā Kunga un Kunga, kas atgriežas, Evaņģēliju. Šī fakta priekšā visas pārējās teoloģiskās atšķirības izzūd.

Jo krustā sistais kļūst par pagātnes tēlu, ja Viņa patiesā miesa un Viņa patiesās asinis, kuras mūsu grēku dēļ Viņš upurēja Golgātā, nav klātesošas Altāra Sakramentā un netiek sniegtas mums. Tas, kas nāk atkal, kļūst par tālu, nesaredzamas nākotnes tēlu, kas atrodas ārpus mūsu dzīves redzeslauka, ja vien baznīcas lūgšana, “Maranatha,” “Nāc, Kungs Jēzu,” jau tagad netiek piepildīta katrā Svētā Vakarēdiena celebrēšanas reizē. Bez patiesās klātbūtnes nav Evaņģēlija. Svētais Vakarēdiens ir Evaņģēlija sastāvdaļa; Evaņģēlijs ir Svētā Vakarēdiena sastāvdaļa. Tā to saprata Luters. Tāpēc viņam cīņa par Evaņģēliju vienlaicīgi bija cīņa par Altāra Sakramentu.

Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena saistība kļūst skaidri redzama luterāņu mācībā par konsekrāciju, kā tā pilnībā ir izklāstīta Konkordijas formulas VII artikulā. Šie izšķirošie spriedumi saka:

Kristus miesas un asiņu patieso klātbūtni Vakarēdienā nerada kāda cilvēka vārdi vai darbi – vat tas būtu kalpotāja nopelns vai runa, vai komunikanta ēšana un dzeršana, vai ticība -, bet tas viss piedēvējams vienīgi visvarenā Dieva spēkam un mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdam, iestādījumam un kārtībai. Jo Jēzus Kristus patiesie un visspēcīgie vārdi, kurus Viņš sacījis pirmajā iestādīšanā, bijuši spēcīgi ne tikai pirmajā Vakarēdienā, bet tie turpinās, paliek spēkā, darbojas un vēl arvien ir spēcīgi. Tā kā visās vietās, kur Svētais Vakarēdiens tiek turēts saskaņā ar Kristus iestādījumu un Viņa vārdi tiek lietoti, Kristus miesa un asinis patiesi ir klātesošas, tiek izdalītas un saņemtas – to vārdu spēka un varenības dēļ, kurus Kristus pirmā Vakarēdiena iestādīšanā runājis. Jo, kur vien Kristus iestādījums tiek turēts, Viņa vārdi par maizi un kausu teikti un svētītā maize un kauss sniegti, tur Kristus pats caur runātajiem vārdiem, pirmās iestādīšanas spēkā, vēl šodien ir spēcīgs – caur savu vārdu, kuru Viņš grib, lai atkārtojam; kā Hrizostoms saka sprediķī par ciešanām: “Kristus pats klāj šo galdu un svētī to; jo neviens cilvēks mūsu priekšā nolikto maizi un vīnu nedara par Kristus miesu un asinīm – bet gan pats Kristus, kas par mums krustā sists. Vārdi tiek runāti ar priestera muti, bet caur Dieva spēku un žēlastību, caur vārdu, kurā Viņš saka: “Tā ir Mana miesa,” redzamie elementi Vakarēdienā top svētīti. Un, kā vārdi – “augļojieties un vairojieties un piepildiet zemi!” – tiek vienreiz sacīti, taču arvien ir spēcīgi dabā, ka tā aug un vairojas, tāpat arī šie vārdi, reiz sacīti, līdz šai dienai un līdz pat Viņa atnākšanai ir spēcīgi un darbojas, tā kā baznīcas Vakarēdienā Kristus patiesā miesa un asinis ir klātesošas.