Dieva mīlestības darbs

Pāvils saka: “Dievs bija Kristu un salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Kor.5:19) Salīdzināšana ir Dieva darbs. Mēs, cilvēki, to nespētu paveikt. Jā, mēs pat nespējam piespiest sevi lūgt to Dievam. Dieva pestīšanas darbs iet pāri cilvēka saprašanai.

Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom.5:8)

Pestīšana ir Dieva mīlestības darbs. Mūsu Dievs nav nepiekāpīgs Dievs, kas ir pielabināms tikai ar lielu lūgšanos. Viņš pats ir uzņēmies iniciatīvu un to īstenojis. Tas parāda mūsu debesu Tēva dabu. Iepriekš jau noskaidrojām, ka pestīšana bija nepieciešama tādēļ, ka Dievs ir svēts un taisns, tāpēc Viņš nevar raudzīties uz grēku “caur pirkstiem” un izlikties to neredzam. Grēks ir jāsalīdzina. Jēzum bija jānes Dieva dusmu nasta.

Tomēr Bībele ari pasludina, ka Dievs ir mūžīgā mīlestība.

Dieva sirdī svētums un mīlestība atrodas viens otram blakus. Svētums nosoda grēcinieku un nolemj to mūžīgai nāvei. Taču mīlestība steidzas to glābt. Šis pamatīpašības mums vienmēr jāpatur vērā, ja gribam saprast, kas ir pestīšana.

“Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Kor.5:19) “Kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor.5:21) Kad Jēzus piepildīja Bauslību visu cilvēku vietā un panesa sodu visu cilvēku vietā, Dieva sirds tika pilnīgi salīdzināta ar pasauli. Dieva acis tas bija tas pats, it kā visi cilvēki būtu izcietuši sodu par saviem grēkiem. Savu grēku dēļ visi cilvēki bija pakļauti Dieva dusmām. (Rom.5:10) Taču, kad parādījās vietnieks, Dieva dusmas nāca pār Viņu. Tāpēc tās nekad nenāks par to, kas tic Kristum.

Kristus augšāmcēlās trešajā dienā. Viņam, kas visās lietās bija pildījis Dieva gribu, bija tiesības dzīvot; Dievs Viņu uzcēla. Nāvei, kas ir grēka alga, nebija tiesību Viņu paturēt. Mūžīgais, taisnais Dievs savā Vārdā bija teicis, ka tas, kas grēko, mirs. (Ec.18:4) Tas, kas visās lietās dara Dieva prātu, dzīvos. (Ec.20:11) Ja Dievs ir uzticīgs savam Vārdam, Viņam jāpieceļ Jēzus no mirušiem, jo Jēzus visās lietās bija Viņam paklausīgs un bija neiedomājami, ka Viņš varētu palikt nāves varā.

Tā Jēzus tika “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti”. (Rom.4:25) Jēzus ir otrais Ādams, un, kā mēs visi tikām vienoti Viņa pestīšanā, tā arī visi esam ietverti augšāmcelšanā. Visi, kas tic Jēzum, ir attaisnoti caur Viņu. Tāds ir Dieva skatījums. Tāpēc Dieva svētumam un taisnībai vairs nav prasību pret mums. Grēcīgā cilvēce vietnieciskā ceļā ir salīdzināta ar Dievu. Ar šo vietnieku Dievs ir ievedis pasauli jaunās attiecībās ar sevi. Tādējādi Dievs ir salīdzinājis pasauli ar sevi.

Mēs saprotam, kas ir šīs salīdzināšanas devējs. Kristū visi cilvēki ir patiesi un pilnīgi salīdzināti ar Dievu. Taču pestīšanas darbs nelīdzēs nevienam, kas neticībā atstumj Jēzu. Ārpus Jēzus nav atrodama ne žēlastība, ne apžēlošana, vienīgi dusmas un sods.