Cilvēku dziļā un nebeidzamā samaitātība

Tāds bija traģiskais velna kritiens, kas ar šo ļauno kaiti aptraipīja arī mūs. Visiem Svētā Gara svaidītiem kristiešiem ir jāatzīst un jāsajūt sevī šī slimība, dziļā ļaunuma nosliece, pret kuru tiem jācīnās visas sava mūža dienas, gūstot palīdzību un mierinājumu visā, ko tie zina, tic un pieredz no mīļā Dieva godības un diženuma, žēlastības un varenības.

Diemžēl grēcinieki arvien ir tādi, “kuru sirdīm patīk maldu ceļi” (Ps.95:10) un kuri arvien pieķeras citiem mērķiem, un tūkstoš veidos tie sevī atklās vienu galveno savtīgo mērķi — es, es un vēlreiz es! Ak, nabaga sirds, kas krīt šajos pasaulīgajos un jutekliskajos elkos, acu kārībā, miesas iekāre un dzīves lepnībā. Kaut šāda sirds taptu modināta meklēt Dievu un Viņa valstību! Tomēr mūsu dziļā pašpielūgsmes tieksme paliks nesalaužama un atklāsies arvien jaunos veidos — kā tieksme pēc savas taisnības, spēka, prāta, diženuma un izcilības.

Elkdievības būtība ir negodāt Dievu kā patiesu Dievu, bet tiekties pēc sava “es” celšanas godā. Kad cilvēki saka: “Es labprāt ticētu Dieva žēlastībai un patiesībai, ja vien es būtu tāds un tāds, ja vien es nebūtu tik grēcīgs un necienīgs utt.,” viņu galvenā motivācija ir saistīta ar savu “es”, ko tie vērtē augstāk par visu Dieva žēlastību un patiesību.

Dieva vārdi apgalvo, ka visa cilvēce ir samaitājusi savu ceļu virs zemes; ka mēs paši esam miesīgi un pārdoti grēka varā; ka mēs paši nespējam neko labu domāt utt., bet vienīgi Dievs rada patiesi labu gribu un izdošanos. Tomēr es loloju ilūzijas, ka tieši no manis ir atkarīgs, vai domāšu vienu vai otru, vai cīnīšos un uzvarēšu.

Taču tā izpaužas mana dziļā un nebeidzamā samaitātība, kad pats vēlos būt dižs, uzticos vienīgi pats sev un nemaz neņemu vērā To Kungu, kas vienīgais ir visvarens. Tas nozīme vairāk raudzīties pašam uz sevi, nevis uz Dievu, un vairāk uzticēties sev, nevis Dievam. Tieši tāda ir elkdievības būtība.

Cilvēkiem, kas dzīvo zem žēlastības, nevis zem Bauslības, grēks netiek pieskaitīts, un viņi saņem piedošanu par savam elkdievības vainām. Tāpēc ikvienam kristietim ir rūpīgi jātur vērā sava samaitātība un tieksme uz sevis pielūgšanu, kas Dieva priekšā ir visbriesmīgākais un nekrietnākais ļaunums, kas cilvēku dara par Dieva pretinieku.

Mēs apzināmies, ka tieši šīs samaitātības dēļ pār mums nāk arī viss pārējais ļaunums. Ja vien mēs kļūtu brīvi no pašpielūgsmes un no tās izrietošās pašpārliecinātības, neticības, paštaisnības, lepnības, iedomām par savu spēku, gudrību, svētumu un diženumu, tad mēs taptu patiesi dievbijīgi, garīgi nabadzīgi, ticīgi un pazemīgi.

Ak, cik gan lielu žēlastību mēs tad baudītu! Cik droši un mierpilni savās sirdīs mēs tad būtu! Tomēr ikviens kristietis, kam ir pieredze Dieva žēlastībā, skaidri apzinās, ka, tiklīdz cilvēka prāts kļūst drošāks un pašpārliecinātāks, to talit pārņem jauns posts, grēks un pazemojums. Tiklīdz cilvēka prāts piekeras tukšām, niecīgām un pasaulīgām lietām, tas var rēķināties ar jauniem zaudējumiem, bēdām un nelaimēm. Tas ļoti spēcīgi apliecina Dieva bargo degsmi par Savu godu un par visām dieviškajām prasībām saistībā ar pirmo bausli.