“Baznīcas izaugsmes” paradigma

Ir divi virspusīgi un maldīgi uzskati, kas tūdaļ jānoraida. Pirmais apgalvo, ka “baznīcas izaugsme” ir kaut kas tik izplūdis, ka tas var būt jebkas pēc katra ieskatiem vai vēlēšanās.

Šis priekšstats, iespējams, noved pie otra maldīgā uzskata, ka Baznīcas izaugsmes kustība ir tikai metožu kopums un teoloģijai tajā ir visai maza nozīme vai vispār nav nekāda.* Neraugoties uz zināmu formas trūkumu, Baznīcas izaugsmes kustība tomēr nav nedefinējama. Pašas kustības darbos tai piemīt un caur to tiek izplatīts noteikts paštēls. Par “rokasgrāmatu” te kalpo Makgavrana Baznīcas izaugsmes izpratne (1970).** Objektīva Baznīcas izaugsmes kustības definīcija būtu balstāma uz autentiskām pašas kustības liecībām par sevi tās darbos.

Pats Makgavrans savā “rokasgrāmatā” noraida ērto izdomājumu, ka metodes var vienkārši nošķirt no satura:

Šī vienlaikus ir grāmata par misijas teoloģiju, misijas teoriju un misijas praksi. Šīs trīs lietas nepastāv katra par sevi, bet gan kā vienots veselums – teoloģija nosaka teoriju un praksi, prakse piešķir nokrāsu teoloģijai un teorijai, savukārt teorija virza gan praksi, gan teoloģiju.

Sava “starpkonfesionālā” rakstura dēļ “atsevišķiem konfesionāliem teologiem” Baznīcas izaugsmes kustība “šķiet nepietiekami teoloģiska”, saka Makgavrans. Viņš pastāv uz to, ka ir tieši otrādi:

Baznīcas izaugsme pēc būtības ir teoloģiska nostāja. Dievs to pieprasa. Tā raugās Bībelē pēc norādījumiem, ko Dievs vēlas, kas jādara. Tā uzskata, ka ticība Jēzum Kristum, kas tiek izprasta saskaņā ar Rakstiem, ir nepieciešama pestīšanai. Baznīcas izaugsme aizsākas nesatricināmā teoloģiskā pārliecībā.

Donalda Makgavrana teoloģija sakņojas restauracionismā***. Makgavrans ir dzimis Indijā, kur viņa vecāki un vecvecāki bija misionāri. Arī viņš pats tur iesaistās kalpošanā, XX gadsimta 30. gados kļūdams par Apvienotās kristīgās misionāru biedrības Indijā izpildsekretāru un mantzini. Vīlies niecīgajā misijas izaugsmē un uzskatīdams, ka ar labākām metodēm būtu sasniedzams lielāks pieaugums, Makgavrans nolemj atrast produktīvākus darba paņēmienus. Viņš aiziet no administratīvā darba un turpmākos septiņpadsmit gadus ar lieliem panākumiem dibina jaunas draudzes. Šī pieredze un pārdomas par baznīcas augšanas vai neaugšanas iemesliem noved pie tā, ka viņš 1955. gadā publicē savu darbu Dieva tilti. Šī grāmata kļūst par “robežšķirtni, kas iezīmē Baznīcas izaugsmes kustības sākumu”.

Makgavrana stingrā pārliecība, ka Jaunajā Derībā misijas darbs ir izvirzīts kā neatliekams un galvenais, bija pretrunā ar ekumeniskās kustības priekšstatiem par misiju. Tā kā viņš nespēja skaidri izšķirt Bauslību un Evaņģēliju un tādējādi arī izprast atšķirību starp divām valstībām jeb valdīšanām (Augsburgas ticības apliecības apoloģija, XVI), Makgavrans uzskatīja, ka sociāli politiska darbība pieder pie baznīcas pienākumiem. **** Tomēr viņš vienmēr stingri pastāvēja uz to, ka prioritāte pilnībā tiek piešķirta misijas darbam, tas ir, nekristiešu evaņģelizācijai un viņu iesaistīšanai draudzēs. Tas, protams, bija klajā pretrunā ar “ekumenisko misijas” izpratni. ***** Makgavrana pieejai raksturīgs stingrs uzsvars uz evaņģelizāciju, kas cieši saistīta ar draudžu veidošanu, nevis tikai atsevišķu indivīdu pievēršanu kristīgajai ticībai.

* – Valdo Vernings apgalvo:

“Metodoloģija ir jānošķir no teoloģijas. Baznīcas izaugsmes metodoloģija nav izaugusi no arminiāņu [!] teoloģijas.”

Baznīcas izaugsme, pēc viņa domām, ir teoloģiski neitrāla, tāpat kā sludināšana:

“Sludināšanu mēs nepadarām luteriskāku kā baznīcas izaugsmi. Gluži tāpat kā luterāņi un reformāti lieto sludināšanu, gan luterāņi, gan reformāti lieto baznīcas izaugsmi.”

Un nākamajā rindkopā:

“Baznīcas izaugsme nav socioloģisku principu kopums, kas pievienoti bibliskai ticībai. Bibliska ticība ir baznīcas izaugsmes pamats.”

Teoloģijas maģistra Stīva Šeiderera brīnišķīgo tēzi, kura izteikta šī jautājuma sakarā un kurai es pievienojos, Vernings, uzstājoties kā baznīcas izaugsmes objektīva vērtējuma aizstāvis, ir nosaucis par “akadēmisku bankrotu”, par sākumu un pamatu “karam”, ko uzsākuši “daži” Fortveinas “doktrinālie eksperti .. kuri piekopj reliģisku šarlatānismu.”

Nepievēršot uzmanību šīm lamām, var vienīgi pievienoties šādam vēlējumam:

“Luterāņu Baznīcas Misūri Sinodē pastāv dziļa plaisa starp mācību un praksi. Profesionāli, doktrinālai ortodoksijai uzticīgi teologi ne vienmēr pilnībā apzinās, ka praksē baznīcas mehānisms iznīcina to, ko viņi māca.. Misūri Sinodei vajadzīgi “cilvēki – vienotāji”, kuri palīdzētu pārvarēt bezdibeni starp mācību un praksi ar gudru prātu, lēnprātīgu sirdi un palīdzīgām rokām, risinot visus šos jautājumus saskaņā ar Bībeli un mīlestībā. “

** – Lai arī Makgavrana programmatiskais darbs The Bridges of God nāca klajā jau 1955. gadā un Baznīcas izaugsmes institūts tika nodibināts 1961., Christianity Today 1991. gada 24. jūnija numurs raksta par “rokasgrāmatas” iznākšanu 1970. gadā kā patieso Baznīcas izaugsmes kustības sākumu.

*** – Restauracionisms – harismātiska kustība, kura sākās Amerikā 18. gadsimtā. Par savu mērķi dažādās restauracionistu baznīcas (piem., The Christian Church – Disciples of Christ, The Independent Christian Churches un The Churches of Christ) izvirzīja I gadsimta kristietības atjaunošanu tādā formā, kā tā aprakstīta Apustuļu darbu grāmatā. Viņuprāt, tā toreiz bijusi brīva, nesaistīta ne ar kādām ticības apliecībām un vienota. Tāpēc arī mūsdienās dažādās restauracionistu kustības baznīcas tiecas pēc kristīgo denomināciju apvienošanas vienā universālā kristīgā baznīcā, kura balstītos tikai uz Jauno Derību un jebkādu brīvu tās interpretāciju.

**** – Vāgnera skaidrojošais izklāsts par to, kā viņš pats un vēl citi no misijas kā evaņģelizācijas nonākuši pie “holistiskas [vispārējas] misijas”, kas ietver arī sociāli politisku darbošanos. Beijerhauss brīdina, lai “Trojas zirga vēderā netiktu ievietota ekumeniska ideoloģija!” Ar to viņš domāja Lozannā (1974.g.) pieņemto nostāju, kas izšķir šaurāko jēdzienu “evaņģelizācija” un plašāko – “misija”, kurš ietver evaņģelizāciju un “kultūras mandātu”, proti, politisku darbību. Mums jābūt mūžīgu pateicību parādā Makgavrana aicinājumam uz evaņģelizāciju kā uz neatliekamu baznīcas pienākumu. Viņš pats tomēr nespēja atbrīvoties no maldīgās priekšstatu sistēmas un apgalvoja, ka “mūsdienu lielā vīzija, kas aicina baznīcas novērst netaisnību savā apkārtnē un tautā, ir laba, bet tai nevajadzētu aizstāt vīziju, kura tās aicina darīt par mācekļiem visas tautas.”

***** – Džonstons parāda, ka Makgavranam par evaņģelizācijas prioritāti nācās cīnīties ne vien Pasaules Baznīcu padomes aprindās, bet zināmā mērā arī ar 1974. gada Lozannas kongresa “evaņģelikāļiem”.