Baznīca un sabiedrība

Temats “baznīca un sabiedrība” aptver vairāk nekā tikai specifiskos jautājumus, kas var izrietēt no baznīcas un valsts vai baznīcas un politikas attiecībām. Jēdzienu valsts var saprast kā cilvēku sabiedrības konstituētu kārtību, kāda tā izpaužas “valdīšanā”. Reprezentatīvā demokrātijā tas attiecas uz trīs varām, kas pamatoti ir atšķirīgas. Tās ir likumdevēja vara, valdība un tiesu vara. Varas dalīšana ir priekšnoteikums varas kontrolei. – Jēdzienu politika var saprast kā dzīves un darbošanās daudzveidīgas norises, kādās cilvēku sabiedrība funkcionē un eksistē. Tiklab valstij kā politikai likumu ietvars ir pamats gan varas īstenošanai gan tās ierobežošanai.

Turpretī sabiedrība ir grūti aptverama. Tai trūkst vārda, kas to varētu skaidri un nepārprotami apzīmēt vai izsacīt tās būtību, kaut arī katram šķiet, ka viņš zina, kas ar to domāts. Sabiedrība ir katrs un neviens. Atšķirt gan katrā ziņā iespējams sabiedrisko no privātā.

Ir iespējams uzskaitīt atsevišķus elementus, kas piemīt sabiedrībai, to tomēr neaptverot pilnībā. Pirmajā vietā liekama, protams, valodas kopība izteikšanās un saprašanās vajadzībai, un šo kopību, ko nosaka valoda, aptver telpu vai zemi un laiku vai vēsturi. Ja tiesību subjekts “pamatlikumā” tiek apzīmēts par “vācu tautu”, tad tas pirmām kārtām attiecas uz šo valodas kopību – telpā un vēsturē. Taču jēdziens tauta var tikt apgrūtināts ar to, ka to var saistīt vai ierobežot ar jēdzienu rase. Bet tas, atskatoties uz jaunāko vēsturi, var būt vienīgi piemērs tam, kā kāds jēdziens, lietots cilvēku klasificēšanai, ir saņēmis ekskluzīvu reliģisku nozīmi. Mūsu laikos mēs labprātāk runājam par “sabiedrību”, jēdzienu, kurš gan nav skaidrāks, taču ir mazāk “āķīgs”. Tad, protams, tas ir arī atklāts dažādam saturam un dažādiem priekšstatiem un paraugiem.

Sabiedrības neaptveramība pieder pie tās būtības. Tā tiek uzrunāta, tai ir sava doma, savs uzskats, vai arī tās doma tiek ietekmēta un par tās iegūšanu cīnās. Taču neviens nezina, kas tā ir, katrs atrodas pret to opozīcijā tieši tāpat, kā viņš tai ir piederīgs; pie tās vēršas un no tās ietekmējas9.

Tieši ar šo savu neaptveramību sabiedrība parādās kā reliģisks lielums burtiskā nozīmē, kura attiecas uz saistījumu sabiedrībā. Bet reliģisks lielums šī anonīmā sabiedrība ir arī tāpēc, ka pēc tās vadās, lai netiktu tās tiesāts.

Vēlēšanās – līdz ar visu, kas pie tām piederīgs sabiedrība parādās kā valsts leģitimizācijas pamats, un, otrādi, tā uzstājas arī kā politikas adresāts resp. instruments.

Pārdomas par baznīcu un sabiedrību attiecas uz šo situāciju un ar to saistītajiem teoloģiskajiem lēmumiem.