Atskats uz apustuļu dzīves beidzamajiem mirkļiem

Tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs; …daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdīs; …daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils. Jūs būsit visu ienīsti; …jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ. Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts (Mt.10. un 22.nod.).

Šī ir savāda vēsts no Dieva. Tas ir Jēzus teiktais apustuļiem. Kristus mācekļi to pierakstīja un caur ticīgo paaudzēm iznesa līdz mums. Pavisam īss atskats uz apustuļu dzīves beidzamajiem mirkļiem ļauj mums aptvert gaisotni, kāda virmoja ap šiem kristīgajiem martīriem, jeb asins lieciniekiem:

Mūsdienu lasītājs varētu spriest, ka tās šausmas ar ko apustuļi un pirmie mācekļi ticības dēļ saskārās savos laikos, bija tāpēc ka pasaule bija daudz ļaunāka. Var jau būt ka tā, taču tam var būt arī cits skaidrojums. Varbūt pasaule ar kristietību samierinās, jo kādam to izdevies modificēt, tā lai šī iederās starp citām pasaules reliģijām? Ja zinām, ka cilvēka daba nemainās pati no sevis (esam ļauni no mazām dienām) un mūsdienās kristietībai atvēlēta vairs tikai formāla vai simboliska nozīme… Tas liek aizdomāties piemēram par to, cik godīgi patiesībā ir visi tie kristieši, kuri grib būt visu mīlēti? Vai tā bija cita mācība, kuras dēļ apustuļiem lika aizvērties? Varbūt pasaules varenie vienkārši saprata, ka zaudē kontroli pār “stabilo” pasaules kārtību, kura “baro” tās shēmotājus un kontrolierus?Vai tad bija cits Jēzus, kuru šie nokāva, jo negribēja atteikties no savām pilnvarām?
Izlasi un pārdomā stāstu par Stefanu un Saulu:

Stefans, vīrs ar labu slavu, Svētā Gara un gudrības pilns. Viens no septiņiem izraudzītajiem, kam divpadsmit apustuļi uzticēja pienākumu kalpot pie galda. Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā (Ap. d. 6:8). Jūdu augstākā tiesa – Sinedrijs tā vietā, lai atspēkotu nepatiesi celtās apsūdzības pret Stefanu, skaļā balsī brēkdami izgrūda viņu no pilsētas un nomētāja akmeņiem. Daudz romiešu uz to noskatījās kā izrādi (to skaitā arī kāds jauneklis Sauls – tarsietis no Kilikijas). Stefana drēbes tika nomestas Saulam tieši pie kājām un viņam patika, ka tieši viņam bija uzticēts tās sargāt.
Stefans sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga. Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Taču Saulam Stefana nāve bija pa prātam. Sauls tajā brīdī pat iedomāties nevarēja, ka viņš, kut kad nākotnē pats mirs martīra nāvē. Ka aptuveni trīsdesmit gadus vēlāk viņu sauks par Pāvilu un viņš pats tiks tiesāts kā Kristus liecinieks. Tajā laikā viņš nezināja un nevarēja zināt Dieva plānu, ka viņš tiks aicināts kā daudz jaunu draudžu veidotājs, ka viņa vārdu pieminēs vēl pēc gadu tūkstošiem un ka caur viņa vēstulēm daudzi pie Kristīgās ticības nāks. Tai laikā viņš bija Romas pilsonis, lai arī pēc tautības jūds, un viņš pilnībā atbalstīja to, ka šis sektants bija nāvi pelnījis.

Mūsdienu “stabilā” pasaules kārtība tikai niansēs atšķiras no apustuļu laika Romas. Arī tad nevienu bez likuma netiesāja. Un arī tad likuma paspārnē parazitēja tie, kuri likumus prata apiet ar līkumu. Tā pat arī šodien daudzi iemanījušies likuma vārdā gan iedzīvoties gan manipulēt, gan pakļaut. Tiem, kas sevi dēvē par kristiešiem nāktos aizdomāties gan par laikiem kuros dzīvojam, gan par savu gatavību sekot apustuļiem tajā ceļā, kuru Jēzus sagatavojis saviem izredzētajiem. Pārbaudi savu ticības mēru!

Padomā: Cik tālu tu būtu gatavs sekot mācekļiem Kristus evaņģēlija sludināšanas darbā? Tas ko runā Jēzus caur saviem apustuļiem – ,,…jūs visus ienīdīs mana vārda dēļ… ” – tas nav mainījies. Ko darīt, ja secini, ka neesi kā Pāvils?; Ko tad, ja pašlaik drīzāk esi Sauls nevis Stefans? Tas nozīmē, tikai to, ka vismaz esi godīgs/godīga pret sevi. (Izaicinājums pārbaudīt savu ticības mēru bija provokatīvs. Protams, ka neviens nav spējīgs darīt Dieva darbus, ja nav tam aicināts un nav caur Dieva svēto Garu atdzimis. Ceru, ka saprati šo pareizi).

Nedz spēja sadraudzēties, nedz spēja sanaidoties ar visiem ir tas, kas kristieti raksturo. Bet spēja paturēt mīlestību sevī pat ja tiekam ienīsti, jo… kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts…”(Mt.24:13)