Akli pret ļaunumu

Tas, ka ļaunums parādās kā gaisma, labestība, uzticība, atjaunotne, kā vēsturiska nepieciešamība un sociālais taisnīgums, saprātīgam vērotājam ļauj saprast ļaunuma dziļumu.

Turklāt, tas apžilbina ētikas teorētiķus.

Iepriekšpieņēmumi viņiem neļauj aptvert reālo, nemaz nerunājot par nopietnu sastapšanos ar kaut ko, kura būtību un spēku viņi pat neatpazīst.

Sekošana ētiskiem priekšrakstiem ir bezjēdzīga enerģijas izšķiešana. Pat viņu moceklība nav spēka avots viņu mērķiem, nedz drauds ļaunajiem.

Apbrīnojami, ka nedz ētikas teorētiķi, kas ir apņēmušies ievērot kādus priekšrakstus, nepamana savu pretinieku, nedz ļaunie spēj atpazīt savus konkurentus. Viņi iekrīt viens otra lamatās.

Mēs piedzīvojam un atpazīstam ētisko realitāti nevis ar viltību vai zinot visus trikus, bet vienīgi stingri stāvot Dieva patiesībā, un uzlūkojot šo patiesību ar acīm, kuras tā darījusi vientiesīgas un gudras.