Kristītie par mirušajiem: aplama prakse ar sakramentālu nozīmi

Nevar atstāt bez ievērības problemātiskā 1.Kor.15:29 panta (“Ko tad tie darīs [“ko cilvēki domā”], kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?”) dogmatisko nozīmi. Šim pantam, kuru pamatoti sauc par interpretatoru krustu, šķiet neiespējami atrast viennozīmīgu skaidrojumu.

Tomēr ticams ir skaidrojums, ka šīs neparastās prakses pamats ir izteikti sakramentāls skatījums uz Kristību. Mormoņu praksei šeit nav pilnīgi nekādas dogmatiskas nozīmes, jo viņu reliģija ir tikai viegli maskēta politeisma forma. Sakarā ar mirušo kristīšanu nav pamata runāt par cilvēku, kas atrodas bezsamaņā, uz nāves robežas vai jau ir miris. Laiku pa laikam uzzinām, ka mācītāji kristījuši zīdaiņus, kas piedzimuši nedzīvi. Mēs esam pret kristīšanu pirms dzimšanas tādu pašu iemeslu dēļ kā pret kristīšanu pēc nāves: atdzimšana nozīmē, ka kristītais ir piedzimis un ir dzīvs.

Jautājums šeit ir par to, kāda veida Kristība tika praktizēta Korintā. Pāvils jau ir novilcis Kristības teoloģijas vadlīnijas. Kristība jūrā un padebesī padarīja Israēlu par Dieva tautu (1.Kor.10:1–2). Daudz pilnīgāk attīstīta teoloģija tiek dota 1. Kor.6:11–20, kur Kristība notiek trīsvienīgā Dieva vārdā, un tā ietekmē attaisnošanu un kristiešu dzīvi. Kristība “par mirušajiem” ir būtisks jautājums, kad Pāvils aizstāv augšāmcelšanos: “Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem (1.Kor.15:29b). Tādējādi diez vai var uzskatīt, ka šai praksei nav nekādas nozīmes.

Johans Gerhards ir izteicis viedokli, ka korintieši nevis kristījās par mirušajiem, bet gan pār mirušajiem [burtiski: “pār mirušo”], tas ir, veica Kristību pie viņu kapiem, kas norāda, ka baznīca jau bija patvērusies katakombās vai vismaz noturēja dievkalpojumus kapos.¹ Šādi slepeni dievkalpojumi būtu bijuši nepieciešami vajāšanu gadījumā, bet nav ziņu, ka korintieši būtu piedzīvojuši vajāšanas. Korintiešu griešanās tiesā norāda, ka viņi bija godīgi pilsoņi (1.Kor.6:1–6). Svētā Vakarēdiena svinēšana viņiem līdzinājās bakhanālijām, tādēļ tā diez vai notika pazemes ejās; tā notika viņu mājās (1.Kor.11:20–22). Tas, ka draudzei nepiederoši cilvēki (1.Kor.14:16 [“vienkāršais draudzes loceklis”]) regulāri apmeklēja viņu dievkalpojumus, norāda, ka viņi noturēja dievkalpojumus atklāti un nebaidījās no arestēšanas. Viņi turpināja pildīt pagānu apbedīšanas rituālus (1.Kor.8:1–9) un, iespējams, piedalījās parastajā sinagogas dievkalpojumā (1.Kor.12:3). Pāvilam bija daļēji nepieņemamas viņu liturģijas sastāvdaļas, bet šajā vēstulē nekas neliecina par vajāšanām vai bēgšanu uz katakombām, lai noturētu dievkalpojumus pie mirušo ticīgo kapiem. Tik jaunā draudzē varēja būt tikai daži mirušie, tādēļ tur nevarēja būt īpašu kapu tikai kristiešiem. Burtiski “par mirušajiem” ir daudz pieņemamāks tulkojums nekā “pār mirušajiem”. Līdzīgi arī Kristus miesa ir dota “par jums”, nevis “pār jums” (1.Kor.11:24).

Lai atšifrētu izteikumu “par mirušajiem”, jāvienojas par to, kas ir domāts ar “mirušajiem”. Vai cilvēkus kristīja, ņemot vērā viņu “kritušo dabu” vai gaidāmo nāvi? Citiem vārdiem sakot, vai šie korintieši uztvēra Kristību kā atbrīvošanu no stāvokļa, kurā cilvēks ir nomiris grēkā, vai varbūt viņi atzina Kristības spēku piecelt viņus no kapa? Kristība norādīja uz galīgo augšāmcelšanos, kas būs nākotnē. Tāda bija Pāvila Kristības izpratne, bet šāda izpratne nevarēja būt tiem Korintas draudzes locekļiem, kas skaidri noliedza augšāmcelšanos. 

Karls Bārts norāda, ka Kristība par mirušajiem ir “noteikts kristiešu rīkojums kalpot saviem tuvākajiem, kuriem vēl nav šīs cerības un kuri šajā ziņā ir miruši”. Tomēr šīs Rakstu vietas konteksts nesatur atsauces uz svētdarīšanas darbiem. Viņa skaidrojums, kurā apvienoti dažādi pieņēmumi, ir diezgan komplicēts un nedabisks. Bārts uzskata, ka šie kristieši tika kristīti, lai cilvēki, kas joprojām bija miruši grēkā, varētu tikt pestīti ar viņu liecības palīdzību. 1.Kor. 15.nodaļā ir domāta to cilvēku augšāmcelšanās, kuri patiesi ir miruši, tādā pašā nozīmē, kā bija miris Kristus. Tā kā Kristus tika augšāmcelts, arī mirušie Kristū tiks augšāmcelti. Kāpēc “mirušie” pēkšņi nozīmētu “kritušo dabu” vai “neticīgos”? No tā izrietētu absurds un nepamatots skaidrojums, ka Kristus tika celts augšām no Viņa kritušās dabas. Bārts uzskata Kristību nevis par sakramentu, bet par cilvēka veiktu darbību, un šeit labi iederas viņa ideja par kalpošanu citiem. Bārtam Kristība ir sava veida ordinācija visiem kristiešiem darīt baznīcas darbu. Maldīgais pieņēmums, ka Kristība mudina kristīto uz “kalpošanu”, ir populārs pat dažu luterāņu vidū, lai gan tas, iespējams, nav izveidojies Bārta ietekmē.

Vienkāršākais veids, kā saprast šo pantu, ir, ka korintieši patiesībā kristīja pilnvarotos, kas kristījās to mirušo ģimenes locekļu labā, kuri bija miruši pirms Evaņģēlija pasludinājuma dzirdēšanas. Nav iemesla apšaubīt Bīsleja-Mareja atzinumu, ka Kristība par mirušajiem nesakrita ne ar vienu no pagānu ticējumiem, bet grieķi vienkārši vairāk cienīja savus mirušos. Mirušo vietā veiktajā Kristībā viņi savienoja savu jauniegūto ticību ar agrākajiem priekšstatiem par mirušajiem. Saskaņā ar citu ticamu pieņēmumu viņi tika kristīti to katehūmenu vietā, kuri bija miruši pirms katehēzes (kas bija apmācības kurss, lai sagatavotos Kristībai) beigšanas. Gluži saprotams, ka viņi uztraucās par to cilvēku pestīšanu, kuri nomira pirms katehēzes pabeigšanas, un tādēļ kristījās par viņiem.²

Donalds A. Kārsons pievēršas 1.Kor.15:29 skaidrošanas problēmai, to saistot ar mormoņu praksi, jo mormoņi tiek “kristīti par mirušajiem”. Lai gan Jaunajā Derībā vai agrīno apustulisko tēvu darbos viņš neatrod nevienu citu atsauci uz šo praksi, tomēr viņš pieļauj, ka daži varētu būt kristījušies to savu radinieku vietā, kuri “nomira, pēc tam kad bija uzticējušies Evaņģēlijam un pirms bija kristīti”. Skaidrs, ka tā bija neparasta prakse. Kārsons pieņem reformātu nostāju, ka “kristiešu Kristība ir daļa no šīs personiskās atbildes, un tā ir arī derības apliecinājums”. Viņa viedoklis, ka šie mirušie jau bija nākuši pie ticības, bet nebija tikuši kristīti, ir līdzīgs, bet ne identisks ar viedokli, ka viņi bija katehūmeni, kas mira pirms katehēzes pabeigšanas. Kārsons uzskata, ka Pāvila jautājums par to, kāpēc korintieši tiek kristīti mirušo vārdā, ir retorisks jautājums. Tas ir līdzīgs protestantu jautājumam: kāpēc lūgt par mirušajiem, ja mirušie netiek augšāmcelti? Vai arī, varētu piebilst, – ja viņu dvēseles vairs nepastāv.

Bernards Marī Fušīnī ir aplūkojis šīs strīdīgās perikopes četrdesmit skaidrojumus un dod priekšroku aizvietošanas skaidrojumam, ka korintieši bija izveidojuši Kristībai līdzīgu rituālu, lai pieminētu mirušos. Arī šis autors nevar izvairīties no skaidrojuma, ka šie mirušie nebija kristieši, bet gan viņu tuvinieki, kas nomira pirms Pāvila atnākšanas. Lai kāda būtu atbilde uz šo jautājumu, mēs pievienojamies Kārsona piesardzīgajam secinājumam: “Mēs patiešam nezinām.” Tomēr ir daudz ticamāk, ka, lai kādi bija tās iemesli, tā tiešām bija vietnieciskā Kristība.

Nepievēršoties jautājumam, cik lielu uzmanību Pavils pievērsa šai praksei, viņa argumentācija parāda, ka korintieši tika pieķerti darām to, kas bija pretrunā ar viņu skaidri izteikto augšāmcelšanās noliegumu. Šie agrīnie kristieši noliedza augšāmcelšanos, bet ticēja, ka Kristība dāvā grēku piedošanu un, lietojot Lutera izteikumu, “dzīvību un pestīšanu”. Viņi ticēja, ka Kristība patiesībā kaut ko dara. Kristība ietekmēja tās saņēmēju pestīšanu, pat ja viņi bija miruši. Ja korintieši, kā Pāvils to vēlējās, būtu aplūkojuši šīs aplamās paražas iemeslus, tad viņi būtu atklājuši, ka šāda kristīšanas prakse apliecina vispārējo augšāmcelšanos. Citiem vārdiem sakot, viņu sludināšana, kas noliedza augšāmcelšanos, bija pretrunā ar viņu sakramentālo Kristības izpratni, kura to apliecināja, pat ja Kristība tika nepareizi praktizēta par mirušajiem. Vārds ir tas, kas nosaka un paskaidro šī sakramenta aprises. Šeit Pāvils norāda uz korintiešu aplamo Kristības praksi (sakramentu), lai labotu viņu kļūdīgo sludināšanu, ka nav augšāmcelšanās (Vārdu). Šeit ir ietverta 1.Kor. 15.nodaļā paustā Kristības izpratne, ka šis sakraments ieceļ kristīto Kristus nāvē un augšāmcelšanā (sk. īpaši 1.Kor.15:20).³

Šim interpretatoru krustam jāpievieno beigu piezīme: Ričards E. Demariss sniedz pārliecinošus un detalizētus arheoloģiskus un antropoloģiskus argumentus, kas pamato uzskatu, ka Korintas kristieši apvienoja pagānu ticējumus ar nesen iegūto ticību, kristīdamies mirušo vietā. Korintā bija nostiprinājies grieķu–romiešu mirušo kults. Mirušajiem tuviniekiem tika upurēts un noturēti mielasti. Pie kapiem notika reliģiska rakstura mielasti, kur mirušajiem atstāja barību, un dažreiz tika ziedots arī dzēriens, pa īpašām caurulēm to ielejot kapos. Saprotams, ka šādā vidē korintiešus, kas bija kļuvuši par kristiešiem, joprojām nodarbināja mirušo stāvoklis. Baznīcas vēsturē ir ļoti daudz kristiešu ticējumu, kas ir saistīti ar senākām pagānu paražām.⁴ Mēģinot veikt savus reliģiskos pienākumus, īpaši attiecībā uz mirušajiem tuviniekiem, korintieši apvienoja pagānu “sakramentālos” rituālus ar nesen iegūtajiem priekšstatiem par Kristību. Demariss pamatoti uzskata, ka Pāvila pieredzētais pie korintiešiem, kas tika kristīti mirušo labā, ir ietekmējis viņa rakstīto Rom. 6:1–11:

Ja Kristība par mirušajiem nepieciešami ir saistīta ar jautājumu par augšāmcelšanos, kā to norāda 1.Kor.15:29, tad Rom.6:11 mēs no Pāvila uzzinām, kāpēc tas tā ir: Kristība saista kristieti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Varbūt Pāvils ar savu kristoloģisko Kristības konceptu gribēja norādīt, ka korintiešu izpratne par kristīšanos par mirušajiem nenozīmē, ka miršana un augšāmcelšanās ar Kristu attēlo pretējo ceļam no dzīves uz nāvi. Vēstulē, kas bija nosūtīta uz Romu, mēs varam konstatēt, ka Pāvils izsaka vēlēšanos, lai korintieši pārvērtē savu vietnieciskās Kristības teoloģiju. Pāvils nenostājas pret korintiešiem; viņš tikai veikli apgāž viņu teoloģiju ar kājām gaisā.

Pāvila Kristības teoloģija, tāpat kā to vajadzētu darīt mūsu teoloģijai, atspoguļoja to pasauli, kurā viņš dzīvoja. Vēsturiskās liecības, kuras lieto tādi pētnieki kā Demariss, rekonstruē tā laika vidi, kurā Pāvils formulēja savu teoloģiju, un parāda skaidro Kristības sakramentālo izpratni, kāda bija jau apustuļu laikā. To atzīst pat tādi luterāņu nostājas pretinieki kā baptistu Jaunās Derības pētnieks Bīslejs-Marejs. Iespējams, lielākais pretinieks vēsturiskā Jēzus aktualizēšanai mūsdienās – Rūdolfs Bultmanis – saskatīja Pāvila mācības par Kristību spēcīgo sakramentalitāti. Šādas liecības nevar neņemt vērā tādā reliģiskā situācijā, kurā Kristība tiek praktizēta kā rituāls bez saiknes ar pestīšanu.⁵

1 – Gerhards uzskaita sešas citas iespējamās nozīmes, iekaitot mirušo mazgāšanu un vecā Ādama nonāvēšanu.

2 – Par norādījumu, ka Kristība tika veikta to katehūmenu vietā, kuri mira, pirms bija saņēmuši savu Kristību, esmu pateicīgs C. S. Mannam. Bez skaidrām liecībām šī hipotēze šķiet tikpat ticama kā tā, kas aizstāv kristīšanos neticīgo mirušo radinieku vietā. Grūtības, kas baznīcai bija ar ticīgajiem, kuri mira, pirms bija kristīti, tika risinātas, ieviešot tādus jēdzienus kā “vēlēšanās Kristība” vai “asins Kristība”, kas ir asinsliecinieka nāve. Uz mirušo kristīšanu vai priekšstatiem par Kristību bez ūdens mudina bažas par citu cilvēku likteni. Par Kristības trūkumu mēs runāsim vēlāk, tādēļ tagad mums pie šī jautājuma nav jākavējas. Kristība citu labā vēlāk tika nosodīta, un tā saglabājās tikai herētiskās grupās. Sakramentu sakarā ir izveidojušās daudzas nepareizas paražas, tādēļ mums nebūtu jābrīnās par Kristības par mirušajiem aplamību. Ir labi zināmi gadījumi, ka ir tikušas kristītas veselas ciltis bez pārliecināšanās par viņu ticību. Līdzīgi tikuši kristīti nedzīvi piedzimušie bērni, neticīgie, kas atradās bezsamaņā, un nedzīvi priekšmeti, kā, piemēram, baznīcas zvani. Paraža likt Kristus miesas sakramentu tieši mutē kļuva nepieciešama, kad tie, kas to saņēma rokā, ņēma to līdzi uz mājām kā amuletu. Aplama prakse gandrīz visos gadījumos ir atvasināta no nepareiziem uzskatiem par sakramentu būtību. Tikai dažos no šiem aplamajiem gadījumiem ir pievērsta uzmanība sakramenta saņēmēja ticībai. 

3 – Bīslejs-Marejs plaši apskata šo jautājumu un piekrīt, ka šīs Kristības tika veiktas mirušo vietā. Viņš pareizi parāda, ka piemēri no Jēzus sludināšanas un Pāvila rakstiem neliecina par šādas prakses atzīšanu. Galu galā, Dievs nāk kā zaglis naktī. Šim baptistu pētniekam grūtības sagādā tas, ka Kristība šeit ir veikta sakramentāli. Viņš piekrīt Bultmanim, ka “Kristība par mirušiem pārstāv neētisku, nekristīgu sakramentālismu”. Bīslejs-Marejs apgalvo, ka šī ir vienīgā Rakstu vieta, kur Pāvils saredz Kristību kā sakramentu, un ka būtu labāk pieņemt, ka viņš šeit izmanto korintiešu “sakramentālismu”. Tādējādi Bīslejs-Marejs uzskata, ka Pāvils, lai pamatotu savu argumentāciju, piekāpjas divos jautājumos, kam viņš pats patiesībā netic: Pāvils neatzīst ne mirušo kristīšanu, ne arī uzskata Kristību par sakramentu. Bīslejs-Marejs distancējas no Bultmaņa, kurš uzskata, ka Kristība mirušo labā parādīja agrīnās baznīcas ticību Kristības sakramentālajam spēkam, kas iedarbojas pat uz mirušajiem. Lai gan Jaunajā Derībā, nemaz nerunājot par Pāvila vēstulēm, nav pat niecīgākās norādes uz to, ka mirušajiem jātiek kristītiem, tomēr šeit atrodam attīstītu Kristības teoloģiju neatkarīgi no tā, kā tā tiek definēta.

Vēl kāda maznozīmīga un grūti aizstāvama iespēja, kuru nav ņēmuši vērā tie, kas noliedz Kristības sakramentālo iedarbību, ir, ka “kristīšana” neattiecas uz sakramentu, bet uz jūdu rituālu, kas lika mazgāties tiem, kuri pieskārušies mirušajiem. Šādā gadījumā šis pants skanētu: “Ja mirušie neceļas augšām, tad kāds mērķis ir jūsu rituālajai mazgāšanai – šī saistība ar “svēto” ir bezjēdzīga, ja vien mirušais ķermenis neceļas augšām.” Tā kā Pāvils attiecībā uz to, ko mēs saucam par Kristību, lieto iniciācijas rituāla valodu, šis pieņēmums mums nav saistošs. (Es esmu pateicīgs, ka daudzus šos jautājumus varēju pārrunāt ar C. S. Mannu, lai gan, kā redzams iepriekš, es vēlāk daudz ko no minētā atradu Johana Gerharda darbos.) Bīslejs-Marejs un Bultmanis pareizi uzskata, ka šeit ir norāde uz sakramentālo iedarbību, lai gan viņi domā, ka korintiešiem nebija taisnība.

4 – Latvijas pirmiedzīvotāji XII gadsimtā kā tikko kristīti centās atkristīties, t. i. savu kristību nomazgāt Daugavā. Tas nozīmē, ka šiem jaunkristītajiem bijusi sakramentāla kristības uztvere. “Lībieši .. lej uz sevis ūdeni no Daugavas, sacīdami: “Šeit jau mēs kristības ūdeni līdz ar pašu kristietību aizdzenam ar upes ūdeni un, atbrīvojoties no pieņemtās ticības, sūtam to pakaļ aizbraucošiem sakšiem””.

5 – Luters uzskatīja, ka korintieši “kristījās pie mirušo kapiem par zīmi savai stingrajai pārliecībai, ka mirušie, kuri šeit bija aprakti un pār kuriem viņi tika kristīti, atkal celsies augšā”.