Svētki pie siles?

“Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” (Lk.2:12)

Vai jūs gribētu svinēt kūtī vai stallī? Jūs jau zināt, kūts ir lopu mājvieta ar visām raksturīgajām skaņām un smaržām (pareizāk sakot – smakām!). Govis, zirgi, vistas un cūkas diezgan jautra kompānija, protams, ja tajā nav jāuzturas pārāk ilgi… Tā tomēr ir vieta lopiem, nevis cilvēkiem.

Bet kāds Ziemassvētkiem sakars ar kūti? – Ļoti ciešs sakars. Tieši uz turieni eņģeļi sūtīja ganus, lai viņi atrastu bērnu – autos ietītu un silē gulošu. Ņemiet to par zīmi: Jaunpiedzimušais būs kūtī un silītē.

Silīte. Tur taču nav nekā skaista un romantiska. Tā ir vieta, kur nošmulētie lopiņi ar saviem purniem notiesā savu dienišķo barību. Bet daudzi cilvēki, klausoties Ziemassvētku notikumus un dzirdot par silē gulošo bērnu, nezin kāpēc ar sajūsmu izsaucas cik skaisti! Kāds gan tur skaistums – piedzimt lopu kūti? Mēs visi esam dzimuši daudz labākos un patīkamākos apstākļos. Mums vismaz katram bija sava gulta – silta, tīra un ērta, kur pavadīt savas dzīves pirmās dienas. Tā noteikti bija daudz labāka par vienkāršu sili. Kāpēc citi par to sajūsminās? Ej nu saproti.

Cik savādi, ka lopu silīte ir kļuvusi par īpašu Ziemassvētku simbolu! Pasaules slavenākie mākslinieki to ir zīmējuši un gleznojuši. Kurš gan var saskaitīt visus lielos un mazos mākslas darbus, kuros attēlota Jēzus piedzimšana? To ir bezgala daudz. Parasti šie darbi ir gaišās un skaistās noskaņās. Jēzus silīte ir īpašas gaismas apstarota, un tur nav ne vēsts no tām izjūtām, kas rodas īstā kūti, pie īstas lopu siles…

Un mums gribētos zināt: kā gadījies, ka parasta lopu sile ir kļuvusi par brīnišķīgu un romantisku Ziemassvētku simbolu?

Atbilde ir vienkārša. Ne jau silīte bija kas īpašs, bet gan Tas, kas tajā gulēja. Tur Viņš bija. Pats Dievs, Debesu Valdnieks, bija nācis pasaulē un kļuvis par Cilvēku. Paša Dieva Dēla klātbūtne padarīja šo kūti un silīti īpašu. Ja skatā mies uz šiem notikumiem ar ticības acīm, kā darījuši šie mākslinieki, tad varam saskatīt šo Dieva brīnišķīgo gaismu.

Līdzīgi tas ir noticis arī ar krustu. Ir labi zināms, ka pirms Jēzus laika krusts cilvēkos izraisīja bailes un šausmas, jo piesišana krustā bija pats briesmīgākais nāves soda veids. Padomājiet, karātavas un elektriskais krēsls taču neizraisa mūsos nekādas patīkamās emocijas. Mēs taču nenēsājam sev ap kaklu, piemēram, karātavu striķi kā rotaslietu. Bet ar krustu ir citādāk. To mēs labprāt nēsājam, un neviens to nesauc par sliktu gaumi. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – pēc Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās krusts ir kļuvis par glābšanas un svētības zīmi.

Kam Jēzus pieskaras, tas kļūst citāds.

Tā ir noticis ar silīti. Tā ir noticis ar krustu. Un līdzīgi notiek ari ar cilvēkiem, kad tie sastopas ar Dievu un ticību. Cerams, ka tas ir noticis arī ar mums ar mani un tevi. Kur Dieva Dēls Jēzus pieskaras, tur viss kļūst citāds – skaists, apgaismots un svētīts.

Kā Viņš pieskaras mūsu dzīvei?

Šis noslēpums ir atklāts šā jaundzimušā bērna vārdā. “Viņa vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš glābs savu tautu no viņas grēkiem.” (Mt.1:21) – Tā eņģelis sacīja Marijai. “Jēzus” nozīmē glābējs no grēkiem. Tāda ir Ziemassvētku dziļākā būtība Dieva Dēls ir nācis šai pasaulē, lai glābtu mūs visus no lielākās nelaimes – mūsu grēkiem.

Ar savu piedošanu Viņš grib pieskarties arī tavai dzīvei.