Izmantojot savu kristīgo brīvību

“Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts. .. Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu. Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:14, 22-23)

Šodienas tekstā svētais Pāvils raksta: “Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts.” (Rom.14:14) Apustulis šeit liecina, ka Jaunajā Derībā nekas nav pagānisks un nešķīsts tikai tāpēc, ka tas tā ir pasludināts Mozus bauslībā. Taču, ja cilvēks to neatzīst un tomēr kaut ko uzskata par pagānisku un nešķīstu, tad tas viņam ir pagānisks un nešķīsts. Tad viņš grēko, ja dara šādas lietas. No tā mēs redzam, ka visās mūsu darbībās Dievs neņem vērā tik daudz darbu, ko mēs darām, kā attieksmi, ar kādu mēs to darām. Ja mēs uzskatām, ka kaut kas ir nepareizi un joprojām to darām, tad tas mums ir grēks, pat ja Dievs to atļauj.

Ir ārkārtīgi skumji, ja kāds vēlas būt kristietis, tomēr atļaujas uzvesties noteiktā veidā tikai tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku tā rīkojas. Viņš var tad pieņemt, ka darīt to vai to nav nekas briesmīgs, jo tā rīkojas tik daudz cilvēku, pat gudri un sabiedrībā cienījami cilvēki. Skumji tas ir tamdēļ, ka kristietim būtu jāzina, ka saskaņā ar Dieva Vārdu visa pasaule ir iegrimusi ļaunumā un lielākā daļa cilvēku ir uz platā iznīcības ceļa. Vai nav biedējoši, ka kāds, kas vēlas būt kristietis, spriež par sevi, vadoties no kāda populāra uzvedības modeļa, nevis ļauj Dievam būt par savu Tiesnesi?

Tikpat nepareizi ir, ja cilvēks spriež par to vai rīkojas pareizi vai nepareizi pēc tā, ko atļauj tie, kurus uzskata par kristiešiem. Vai sirdsapziņas jautājumos paļaušanās uz cilvēku nav līdzvērtīga elkdievībai? Vai tad arī kristieši nevar kļūdīties un grēkot? Vai Dieva Vārds nepārprotami nesaka, ka arī kristiešiem trūkst daudz dažādu lietu?

Pareiza piesardzība, izmantojot kristiešu brīvību, galvenokārt, nozīmē atteikšanos uzskatīt kaut ko par pareizu, ja vien no Dieva Vārda nav iepazīts, ka tas tiesām ir pareizi, pat ja pārējā pasaule (tostarp visi kristieši) ir pieraduši tā darīt. Svētajiem Rakstiem, nevis pasaulei un ne citiem kristiešiem, ir jāpārvalda mūs.

Mūsu tekstā Pāvils saka, ka viņš ir “pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi ” (Rom.14:14). Ja cilvēks vēlas kaut ko atļaut sev darīt, viņam nevajadzētu spriest pēc virspusējām zināšanām vai apkārt dzirdētā, ka tas nav nedz nosodīts, nedz pavēlēts saskaņā ar Dieva Vārdu, bet gan tam jānotiek ar paša pārliecību, kas radusies ticībā, ko dāvājis Kungs Jēzus no Savas žēlastības. Lai būtu pilnīgi skaidrs, apustulis secina: “Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu. Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:22-23) Cilvēks grēko tikai tad, ja dara kaut ko, par ko viņš zina, ka tas ir grēcīgs. Viņš grēko arī tad, kad dara kaut ko tādu, par ko viņš šaubās vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet dara to tik un tā. Tas tad parāda, ka viņš neuztraucas par to, vai šī uzvedība ir pretrunā ar Dieva gribu. Vai tas tādā gadījumā nav pretrunā ar Dieva bijāšanu, kam vajadzētu mājot katra kristieša sirdī?

Tāpēc būsim uzmanīgi, izmantojot savu kristīgo brīvību! Ja mūsu sirdī un sirdsapziņā ir kaut mazākās šaubas par to, vai tas, ko mēs gribam darīt, ir pareizi saskaņā ar Dieva Vārdu, pat ja visa pasaule to uzskata par pareizu, mums labāk vajadzētu mirt, nevis to darīt. Jo, kā saka svētais Pāvils: “Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:23)