Tiesas diena

Bībele par Tiesas dienu runā divējādā perspektīvā.

Tā deklarē: “Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko, miesā būdams, darījis, vai labu, vai ļaunu.” (2.Kor.5:10; Rom.14:10) Tas norāda, ka mēs tiksim tiesāti par saviem darbiem.

Taču citās vietās mēs redzam, ka galvenais ir nevis darbi, bet gan ticība Jēzum. “Kas tic Viņam, netiks tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, jo nav ticējis..” (Jņ.3:18; 5:24) Mūsu darbi šeit nav pieminēti. Runa ir vienīgi par ticību vai neticību.

Daudzi to nespēj saprast. Vai tā ir pretruna? Vai mūs tiesās pēc mūsu darbiem? Vai arī mēs tiksim izglābti vienīgi caur ticību? Ja mēs iedziļināmies šajā jautājumā, aina kļūst skaidrāka.

Ticība Jēzum izšķirs mūsu mūžīgo likteni. Mateja evaņģēlijā mēs redzam, ka Jēzus sadala cilvēci divās pamatgrupās. (Mt.25:31) Pirmā grupa ir tā, kas ir glābti ticībā grēku piedošanai Jēzus vārdā. Otrā grupa ir tā, kuri neticībā ir novērsušies no Jēzus. Kad ir notikusi šī pamatatlase, tad Jēzus sāk runāt par darbiem, ko cilvēki ir darījuši (bet ne pirms tam!).

Ievērojiet, kā Jēzus runā par darbiem! Viņš runā tikai par savu ganāmpulku. Viņš sauc to par sava Tēva svētītajiem un piemin vienīgi viņu labos darbus. Viņš nepiemin viņu grēkus, jo tie ir piedoti, tie ir iemesti jūras dziļumos. (Mih.7:19) Tāpēc viņi saņem uzslavu par saviem labajiem darbiem sev par lielu pārsteigumu!

Bet Viņam nav nekā laba, ko teikt par neticīgajiem: “Eita nost no manis jūs, nolādētie, mūžīgā uguni..” (Mt.25:41) Nekādi labie darbi netiek pieminēti, jo, tā kā tie nav darīti Dievā, tie nav pieņemami.

Tā top skaidrs, ka starp šim divām rakstu vietām nav pretrunas. Tas, kurš tic Jēzum, netiks pazudināts, un labie darbi liecina par viņa ticību. Tas, kas netic, tiks pazudināts savas neticības dēļ, un viņa darbi tam seko kā neticības liecinieki.