Ticība ir pats svarīgākais

“Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahamu.” [Gal.3:9]

Uzsvars šeit ir likts uz vārdiem “līdz ar ticīgo Ābrahamu” — ticība ir pats svarīgākais. Apustulis skaidri norāda atšķirību starp Ābrahamu un Ābrahamu, itin ka izšķirdams divas personas un teikdams: viena persona ir Ābrahams, kas dara darbus, bet otra — ticīgais Ābrahams. Ar to Ābrahamu, kas dara darbus, mums nav nekā kopīga. Kā Rom. 4:2 ir sacīts: “Ja Ābrahams kļuvis attaisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekša.” Jūdi var lepoties ar Ābrahamu, kas dzemdina bērnus, dara darbus, ir apgraizīts un ievēro Bauslību. Mēs, savukārt, lepojamies ar ticīgo Ābrahamu, par kuru Raksti saka, ka viņš ar savu ticību ir iemantojis taisnības svētību ne tikai sev, bet šo svētību saņem arī visi citi, kuri tic tāpat kā Ābrahams. Visa pasaule tiek svētīta, tas ir, saņem taisnības pielīdzināšanu, ja tā tic tāpat kā Ābrahams.

Tādēļ svētība nav nekas cits, kā Evaņģēlija apsolījums.

Tas gan bija liels gods un lepnums, ka Ābrahams pēc Dieva pavēles saņēma apgraizīšanu, ka viņš bija rotāts ar lieliskiem tikumiem, ka viņš paklausīja Dievam visās lietās – gluži tāpat, slavējama lieta un jauks tikums ir sekot Kristus piemēram, mīlēt tuvāko, lūgt par ienaidniekiem. Tomēr tas viss nekalpo taisnības iemantošanai Dieva priekšā.

Te Pāvils runā par pestījošo Kristu un par ticīgo Ābrahamu, nevis par Kristu kā piemēru un par Ābrahamu kā darbu darītāju.