Sludinātājs vai sludināmais?

Bet tie, kas bija sevišķi cienīti – kādi tie reiz bijuši, tas man ir vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, – man jau šie cienītie nav nekādas saistības uzlikuši. [Gal.2:6]

Šis pamatojums bija viens no spēcīgākiem to argumentu vidū, kurus viltus apustuļi izmantoja, sacīdami: apustuļi trīs gadus dzīvoja līdzās Kristum, pilnīgā savstarpējā uzticībā, dzirdēja un redzēja visus Viņa sprediķus un darbus, kad Kristus vēl dzīvoja uz zemes.

Pāvils atbild: Šis jūsu pamatojums neko nepierāda. Lai tie būtu lieli apustuļi, kaut vai eņģeļi no Debesīm – tas man ir vienalga. Mēs tagad nerunājam par apustuļu lielumu, bet par Dieva Vārdu un Evaņģēlija patiesību. Ir ļoti svarīgi, lai tie paliktu neaizskarti – tas arī ir pats galvenais.

“Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.”

Viņš neraugās uz apustuļa amatu, bet grib lai raugāmies Vārdu.

Saistībā ar attaisnošanu Dievam nav svarīgi, cik lielas un varenas personas ir.

Lai Evaņģēlija patiesība pastāvētu, lai Dieva Vārds un ticības taisnība paliktu tīra un neaizskarta.

“Man jau šie cienītie nav nekādas saistības uzlikuši.”

Te Pāvils it kā gribētu sacīt: es esmu iesaistījies pārrunās ar apustuļiem ne tālab, lai viņi man sniegtu mācītu. Kristus ar savu atklāsmi man sniedza mācību pārpārēm bagātīgā veidā. Es vienkārši pastāstīju, kas ar manu starpniecību noticis, proti, ka esmu sludinājis pagāniem ticību Kristum bez Bauslības, ka līdz ar šo sprediķi par ticību pār viņiem ir nācis Svētais Gars, un tie uzreiz ir spējuši runāt dažādās valodās.