Šī mācība nāk no Dieva un ir pareiza

“Un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm.” [Gal.1:2]

Šie vārdi kalpo, lai atvairītu viltus mācītājus. Visi Pāvila minētie pamatojumi ir veltīti viņa amata cildināšanai, vienlaikus darot apšaubāmu viltus apustuļu aicinājumu.

Tas ir, it kā Pāvils gribētu sacīt: lai gan pārpārēm pietiek ar to, ka es ar Dieva aicinājumu kā apustulis esmu Jēzus Kristus un Dieva Tēva sūtīts tomēr varu piebilst, ka es neesmu viens – pie manis ir visi brāļi, kuri, nav apustuļi, bet ir mani cīņu biedri. Viņi līdz ar mani raksta šo vēstuli un apliecina, ka mana mācība nāk no Dieva un ir pareiza. Tādēļ mēs esam pārliecināti, ka Kristus ir ar mums, mūsu vidū, Viņš runā un māca mūsu baznīcā. Ja viltus apustuļi kaut kas ir, tad viņi tomēr ir tikai cilvēki un cilvēku sūtīti. Turpretī es esmu Dieva Tēva un Kristus sūtīts; Viņš ir mūsu dzīvība un augšāmcelšanas. Pārējie, mani brāļi, ir Dieva sūtīti, ar cilvēka, proti, manu starpniecību. Lai viņi nevarētu sacīt, ka es, būdams viens atsevišķs cilvēks, pats paaugstinos pār daudziem, kopā ar mani ir mani brāļi, kas ir vienprātība ar mani; viņi ir mani uzticamie liecinieki, kuri tāpat tic, raksta un māca, kā es.

Tālāk lasām par to, kam šī vēstule ir rakstīta “Galatijas draudzēm”.

Tajās visās nu bija ielavījušies velna kalpi, viltus apustuļi, kas neriskēja iet uz Jeruzālemi pie Kajafas, nedz uz Romu pie ķeizara, nedz arī uz kādu citu vietu, kur iepriekš neviens nebija sludinājis, kā to darīja Pāvils un citi apustuļi. Tie gāja uz Galatiju, kur ar Pāvila darbu un viņa pārvarētajam briesmām ļaudis jau bija sagatavoti uzņemt Kristu; tāpat tie devās uz Āziju, Korintu u. c., kur bija labi ļaudis un kristieši, kuri nevienu nevajāja, bet visu pacieta. Tur Kristus krusta ienaidnieki varēja spēlēt savu spēli, brīvi no jebkādām vajāšanām, vislielākajā drošībā.