Sargi savas acis, visu neskaties

Alpijs pirmais bija devies uz Romu, lai studētu, un tur sev par pārsteigumu bija neprātīgi aizrāvies ar gladiatoru cīņām. Sākuma viņš izjuta nepatiku un pat riebumu pret šādām izrādēm, bet tad kādu dienu viņš nejauši satika savus paziņas un studiju biedrus, kas tikko bija paēduši pusdienas. Tie ar draudzīgu pierunāšanu, pārvarot viņa atteikumus un pretestību, aizvilka viņu uz amfiteātri skatīties šo nežēlīgo cīņu uz dzīvību un nāvi izrādes.

Viņš protestēja: “Pat arī ja jūs aizvilktu manu ķermeni uz to vietu un man tur būtu jāuzturas, jūs tomēr nevarat ar varu pievērst manas acis un manu prātu šīm izrādēm.” Par spīti tam viņa biedri turpināja viņu vest tālāk, droši vien vēlēdamies to pārbaudīt un redzēt, vai viņš tiešām rīkosies tā, kā iepriekš sacījis.

Kad viņi bija ieradušies un ieņēmuši savas vietas, šī mežonīgā izklaide spēcīgi pārņēma savā varā visu skatītāju pūli. Tomēr viņš, aizvērdams savas acis, neļāva savam prātam sekot līdzi šim ļaunumam. Bet ja vien viņš spētu aizvērt arī savas ausis! Jo ikreiz, kad gladiators cīņas laikā nokrita, visi skatītāji skaļi sāka aurot. Tas viņu ietekmēja ļoti spēcīgi, un ziņkāre beidzot Alpiju pieveica.

Viņš atvēra savas acis un bija gatavs nicināt un just pārākumu pār to, ko viņš redzētu lai kas tas būtu. Taču tad viņa dvēselē iecirtās vēl dziļāka brūce nekā gladiatora miesā cirstā, kuru viņš alka redzēt. Un jauneklis tagad nu krita vēl nožēlojamāk nekā gladiators, kura kritiens bija izraisījis tik varenus pūļa kliedzienus.

Troksnis, ienākdams pa ausīm, atslēdza viņa acis, tā pašķirot ceļu, lai satriektu un sadragātu dvēseli, kura bija nevis apņēmības, bet gan pārdrošības pilna. Šī dvēsele bija vājāka, jo pārlieku paļāvās uz sevi tā vietā, lai paļautos uz Dievu.

Tai brīdī, kad viņš redzēja asinis, viņš remdēja slāpes šai negantībā un no tās nenovērsās. Viņš bija ar to aizrāvies un, šīs mežonīgās cīņas un asiņainās izklaides sajūsmināts, apdullināts, alkatīgi to baudīja. Viņš vairs nebija tas pats cilvēks, kāds šeit bija ieradies. Tagad viņš bija viens no pūļa, īstens biedrs saviem paziņām, kas viņu uz šo vietu bija atveduši.

Ko lai vēl stāsta? Viņš kā neprātīgs skatījās, kliedza un aizsvilās. Viņš bija piesavinājies un paņēmis līdzi to neprātu, kas mudināja viņu šurp atgriezties atkal un atkal, ne tikai kopā ar tiem, kas viņu turp bija atveduši, bet pat dedzīgāk par viņiem, līdzi vedot vēl arī citus.

Bet Tu, Dievs, viņu no tā visa izrāvi ar savu visspēcīgo un žēlastības pilno roku, un Tu mācīji viņam paļāvību nevis pašam uz sevi, bet uz Tevi.