Runājošais Dievs un cilvēks, kas šo runu uztver

Attiecības starp Dieva vārdu un cilvēka vārdu Rakstu skaidrojumā ir priekšnoteikums, kas lielā mērā nosaka iepriekšējus pieņēmumus, kurus mēs varbūt pat neapzināmies. Pamattēzei, ka Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds un ka Dievs Savā vārdā ir klātesošs, runā un darbojas, pretī tiek likta tēze, ka svētie Raksti satur Dieva vārdu cilvēku vārda veidolā, un ka tādēļ tie ņemot vērā cilvēku runas un izpratnes vēsturiskos nosacījumus skaidrojot un sludinot, jāatklāj ikreiz no jauna.

Dažkārt tiek minēti arī šķietami bibliski teoloģiski pamatojumi, saskaņā ar kuriem Dieva vārda vēsturiskums cilvēku vārdā atbilst Dieva vārda tapšanai par cilvēku Jēzū Kristū, Viņa ienākšanai vēsturē un līdz ar to arī vēsturiskumā. Vai arī kā ilustrācija tiek minēta dievišķās un cilvēciskās dabas saistība Jēzū Kristū. Šādas kristoloģiskas analoģijas Rakstu izpratnei var būt iespaidīgas un ietekmīgas. Taču tām Bībelē nav atrodams neviens vienīgs pamatojums. Inkarnācija pēc Rakstu liecības vienmēr ir attiecināta tikai uz Jēzus Kristus personu, tā nekad netiek pārnesta uz Rakstiem, kas to apliecina. Tapšana par cilvēku, tā ir Dieva Dēla nākšana šajā pasaulē cilvēka veidolā un tajā atjaunotā Dieva un cilvēka sadraudzība, kurā mums ir daļa pie dievišķās dabas (2.Pēt.1:4), nav ontoloģiski jāsajauc ar transcedences un imanences saistību. Šeit ir gan jārunā soterioloģiskā aspektā par atbrīvošanos no grēka, velna un nāves varas ar Kristus darbu mūsu grēku izpirkšanai pie krusta un ar augšāmcelšanos. Vēsturiski nosacīts ir kaut kas pilnīgi cits, nevis Dieva pazemošanās, Viņam topot par cilvēku, un Dieva varas, godības un mīlestības atziņa Kristus krustā.

Arī runājot par Rakstu izpratni, jāņem vērā tas, ka soterioloģija, kuras saturs ir Jēzus Kristus persona un darbs, netiek aizvietota ar kādu ontoloģiju, kurā gnosticisma izpratnē ir runa par procesuālu dievišķā un cilvēciskā saistības atjaunošanu. Vispirms jāievēro tas, ka Dieva vārdu nenosaka cilvēka apziņas ontoloģiskie un no izziņas teorijas gūtie pieņēmumi, bet gan otrādi Dieva vārds, kuru Dievs runā un kurā Viņš darbojas, nosaka cilvēka apziņu. Katra ieklausīšanās Svēto Rakstu vārdā un katrs Svēto Rakstu skaidrojums nāk no tā, ko Dievs savā vārdā saka un dara.

Ja, turpretī, Svēto Rakstu un Dieva vārda izpratni mēģina gūt, raugoties no cilvēku runas un sapratnes vēsturiskuma skatpunkta, tad visi citi apsvērumi attiecībā uz skaidrojumu koncentrējas uz uztverošo cilvēku ar tā saprašanas iespējām un saprašanas grūtībām laiku maiņās. Skaidrojums un sludināšana tad vairs neatrodas tādā situācijā, kad tie izriet no vārda realitātes, ir paklausībā tai pakļauti un šajā realitātē balstās apsolījumā. Tad viss koncentrējas ap cilvēka izpratnes nosacījumiem un viņa dzīves jautājumiem. Tad tiesības un prasība, kas balstās Dieva vārda pilnvarā, pārtop par piedāvājumu cilvēka apziņai un viņa dzīves apstākļiem[1], kas šajā sakarībā dažkārt tiek vērtēts arī kā ireversibls vēsturisks uzskats, patiesībā ir izšķiršanās par pamatu tur, kur runa ir par gara un burta attiecībām Svēto Rakstu ārējā vārdā. Tā ir spirituālisma iezīme tā visdažādākajās izpausmes formās, ja tiek atdalīts gars no burta, tā, ka gars jāmeklē vai nu kā dziļākā jēga, kas slēpta aiz burta, vai arī tas jāsaprot kā kāda īpaša iedarbība uz izpratni. Abos gadījumos vairs nenotiek pamatošanās uz gara un burta identitāti tajā vārdā, ko runā pats Dievs, bet gan uz noteiktiem uzskatiem un pieredzes faktiem, kam jābūt tā izraisītiem. Dieva vārda tiesas spriešanas funkcija tādējādi pilnīgi iet pazušanā. Cenšoties darīt iespējamu ticību, pazušanā iet atziņa par to, ka neticības dēļ tiek zaudēta pestīšana; tiecoties gūt pamācību darbībai, pazušanā iet atziņa par grēku; nenogurdināmi tiecoties aizsniegt saprašanu, pazušanā iet arī atziņa par nocietināšanos, ko tāpat var izraisīt Dieva vārds. Tas var dziļi ietekmēt kalpošanu vārdam draudzē, kā arī gan draudzes, gan katra atsevišķā kristieša sevis izpratni.

---

[1] – Dieva vārda gara un burta atdalīšanā un cilvēka vārda un darbības atdalīšanā Luters saskatīja “jūsmotāju maldus viņu attieksmē pret Dieva vārdu”. Šo kļūdu viņš saskata tur, ka viņi “tā atšķir vārdu no gara, atdala cilvēku, kas šo vārdu sludina un māca, no Dieva, kas tur darbojas; tāpat arī kalpotāju, kas kristī, no Dieva, kas to ir apsolījis un pavēlējis; un viņi domā, ka Svētais Gars tiek dots un darbojas bez vārda, kas esot tikai ārējs lozungs un zīme, ka tas sastop Garu, kas iepriekš un vienmēr jau sirdī ir. Un ja nu šis vārds Garu nesastop, bet gan cilvēku bezdievi, tad tas neesot Dieva vārds. Tātad tie nedefinē un negodā vārdu pēc Dieva, kurš runā, bet gan pēc cilvēka, kurš to uztver un pieņem; tāds esot Dieva vārds, kas šķīsta un nes mieru un dzīvību, bet ja tas bezdievī nedarbojas, tad tas neesot Dieva vārds.

Tātad, tie tagad māca, ka ārējais vārds esot līdzīgs kādam objektam un tēlam, kas kaut ko skaidro, parāda un iztulko; tie definē un mēro tā lietojumu tikai pēc matērijas, kā to dara cilvēks, runājot pats par sevi. Tie negrib, lai Dieva vārds būtu Viņa instruments un darbarīks, ar kuru darbojas Svētais Gars un veic savu darbu, uzsākdams taisnošanu. Viņi ir tā nogrimuši savos maldos, ka nesaprot paši sevi.” Kategoriski tiek noraidīts tas, kas latīniski formulēts kā “distinctionem metaphysicam”, kas ir cēlonis Dieva un Viņa vārda, kā arī tā iedarības un cilvēka nodalīšanai.