Reformācijas varenā ietekme pasaules vēsturē

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Ap.d.20:24)

Reformācijas labvēlīgā iedarbība bija tik tālejoša, ka reti kuru tautu nav skārusi tās varenā ietekme. Tā deva visai kristīgajai pasaulei jaunu veidolu un ievadīja jaunu laikmetu pasaules vēsturē. Daudzi cienījami Romas katoļu baznīcas locekļi atzīst savas baznīcas parādu Reformācijai, taču tieši protestanti, vairāk nekā citi, ievāca un baudīja šīs kustības vērtīgos augļus. Pat protestanti, kuriem ir tikai nelielas vēstures zināšanas, piekrīt, ka Reformācijas svētības ir milzīgas un ka tās viņus ieskauj kā gaiss.

Par Reformācijas krāšņo augli tiek uzskatīta vairāk nekā tūkstoš gadus ilgušās māņticības nakts atcelšana. Tika atceltas ceremonijas, kam nebija citas nozīmes, kā vien dižošanās ar ārējo krāšņumu, un dievkalpojumi, kas tika vadīti svešvalodā. Reformācija izbeidza pāvesta un priesteru apkaunojošo valdīšanu, kuri valdīja pār lajiem. Tā atcēla nepanesamo jūgu ticības lietās, kuru uzspieda ar varu, un inkvizīcijas slepeno ķecerutiesu asiņainās šausmas. Reformācija kopumā ierobežoja pārlieku kvēlās reliģiskās vajāšanas. Tā veicināja apgaismību, aizstāvot tiesības uz personīgu zināšanu meklēšanu un palīdzot uzplaukt mākslai un zinātnei. Reliģiskā brīvība un tolerance pret citām ticībām kļuva izplatīta. Par šiem krāšņajiem augļiem mēs nevaram pietiekami pateikties Dievam.

Taču tas viss neietver Reformācijas visvērtīgākos augļus. Būtu liela kļūda apgalvot, ka Luters tika iesaistīts šajā darbā, jo ilgojās pēc brīvības no pāvesta varas vardarbīgā jūga un visa, kas ar to bija tieši saistīts. Nē, patiesais motīvs viņam bija šāds: Luters vēlējās būt pārliecināts par Dieva žēlastību un pestīšanu, bet nezināja, kā to iegūt. Pēc tam, kad viņš ilgu laiku bija sevi mocījis ar saviem darbiem, striktu klostera dzīvi un nemitīgām lūgšanām, gavēni, nomodu un cita veida miesas mērdēšanu, viņš atklāja, ka viņam joprojām nav miera. Patiešām, viņa neveiksme viņu noveda līdz izmisuma robežai. Tad, lasot Bībeli, kas bija nonākusi viņa rokās ar Dieva brīnumainās providences palīdzību, viņam pakāpeniski kļuva skaidrs, ka cilvēkam saskaņā ar Evaņģēliju jābūt taisnam Dieva priekšā un glābtam nevis ar saviem darbiem, bet gan ar ticību, ko viņam devis Dievs. Viņa taisnība un pestīšana nebija atkarīga no viņa paša cienīguma, bet tikai no žēlastības; nevis no viņa paša taisnības, bet gan no svešas taisnības; nevis no viņa darba un ciešanām, bet gan no Jēzus Kristus, Dieva Dēla un grēcinieku Glābēja, darba un ciešanām. Šis atklājums ne tikai padarīja Lutera skatījumu uz Dievu gaišāku (viņš rakstīja, ka bija kā cilvēks bez cerības, kuram pēkšņi atvērās paradīzes vārti), bet arī padarīja viņu laimīgāku un drosmīgāku attiecībā uz visiem cilvēkiem, tāpēc viņš juta neatvairāmu nepieciešamību pasludināt pestīšanas Evaņģēliju visai pasaulei. Galu galā tas viņam bija devis tik lielu mierinājumu, debesu atspirdzinājumu, dzīvu cerību un nelokāmu pārliecību, ka viņam vienkārši bija jādalās šajā labajā vēstī. Nekas viņu nespēja atturēt no tā, pat tas, ka viņam kā neaizsargātam mūkam pretojās gan pāvests, gan imperators un draudēja ne tikai ar ekskomunikāciju no baznīcas, bet arī ar uguni un zobenu. Pareiza izpratne par Evaņģēliju par Dieva žēlastību Kristū bija patiesais dārgums, ko Reformācija deva kristietībai.