Patiesā šķietamība un būtība

Lai pateik to, kāda lieta ir patiesībā; lai runātu atbilstoši patiesībai, skatienam un domāšanai ir jāvēršas uz to, kāds ir patiesais Dievā un caur Dievu un uz Dievu.

Katrs vārds, ko es vispār runāju, atrodas zem nosacījuma būt patiesam, pavisam neatkarīgi no tā satura atbilstības patiesībai, jau tajā izteiktās attiecības starp mani un citu cilvēku ir patiesas vai nepatiesas. Es varu glaimot, es varu paaugstināties, vai arī es varu liekuļot, nemaz neizsakot taustāmu nepatiesību, un tomēr mans vārds būs napatiess, ja es sagrauju un izārdu vīra un sievas, vai priekšnieka un padotā, un tamlīdzīgas attiecības.

Atsevišķais vārds vienmēr ir daļa no visas patiesības, kurai būtu jātop izpaustai vārdā. Atkarībā no tā, uz ko es runāju, vārdam ir jābūt dažādam, un jābūt patiesībai atbilstošam. Patiesībai atbilstošais vārds nav konstants lielums pats sevī, bet tas ir dzīvs un mainīgs, kā pati dzīve.

Kur tas atraujas no dzīves un attiecībām ar konkrēto cilvēku; kur „tiek teikta patiesība” neievērojot to, kam es to saku, tur tā ir tikai šķietamība, bet ne patiesības būtība.