Par pirmdzimtību

“Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?”” [1.Moz.25:32]

Šī ir lieliska Svēto Rakstu liecība: Ēsavs jau ir zaudējis savu pirmdzimtību. Jo viņš tiks tiesāts pēc savas mutes vārdiem; lai gan nav šaubu, ka viņš domājis: es esmu kungs. Ja pārdošu savu pirmdzimtību, es tomēr būšu tikai pazobojies par brāli. Pat tad, ja pirmdzimtību pārdošu, es to atkal varēšu atgūt.

Arī šodien ir daudz tādu, kuri apkaunojošā veidā ļaunprātīgi izmanto Evaņģēlija mācību, tomēr atļaujas tīksmināties par sevi un sacīt: kaut arī tagad dzīvoju grēkos un esmu bezdievīgs cilvēks, galu galā reiz atkal iegūšu dzīvību.

Tomēr visiem šiem ļaudīm galu galā nāksies dzirdēt bēdīgo spriedumu, kas vēstulē Ebrejiem (12:17) sacīts par Ēsavu: “Jūs zināt, ka pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.”

Tādēļ, sacīdams: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība,” Ēsavs parāda, ka ir domājis tikai par to, kā piepildīt savu vēderu, noraidīdams apsolījumu, it kā tas nebūtu vajadzīgs viņa nākamajai dzīvei, – gluži tāpat kā šodien epikūrieši saka: kāda gan vajadzība klausīties Evaņģēliju, lietot atslēgu amatu un mūsu Kunga Vakarēdienu?

Bet Jēkabs domā pavisam citādi un zina, ka šādas svētas lietas kalpo, lai sagatavotos nākamajai dzīvei. Tādēļ viņš tās vērtē tik augstu un ir dedzīgs mīlestībā pret šādām dievišķām lietām.