Par Dieva gādību

“Un tu ņem sev no visa ēdamā priekš ēšanas un sakrāj to pie sevis, ka tev un viņiem būtu ko ēst.” [1.Moz.6:21]

Tā nu šeit redzam Dieva gādību, to, kā Viņš pēc sava padoma ir sodījis ļaunos, bet uzturējis dievbijīgos.

Lai gan Dievs itin viegli būtu varējis visu gadu uzturēt gan Nou, gan visus dzīvniekus arī bez ēdiena, kā Viņš uzturējis Mozu [2.Moz.24:18, 34:12], Eliju [1.Ķēn.19:8] un Kristu [Mt.4:2], kas četrdesmit dienas iztika bez ēdiena, jā, kā Viņš visas lietas (kas ir vēl lielākas un brīnumainākas) radījis no nekā, tomēr – kā Augustīns lieliski sacījis – Dievs valda pār savu radību tā, ka atstāj to savā gaitā un kārtībā, tas ir, Dievs izmanto noteiktus līdzekļus un dara savus brīnumu darbus tā, ka daba un dabīgie līdzekļi atrod savu pielietojumu. Tā mēs šos Augustīna vārdus varam attiecināt uz šeit aplūkojamo jautājumu.

No mums tiek prasīts arī, lai nenoraidām dabā esošos līdzekļus (jo tā būtu Dieva izaicināšana), bet ar prieku un pateicību lietojam to, ko Dievs devis. Ja izsalkušais gribētu sagaidīt ēdienu un dzērienu no Debesīm, nevis strādāt pats vai lūgt citiem cilvēkiem, tad viņš darītu grēku – kā Kristus Lk.10:7 pavēl apustuļiem ēst to, kas tiem tiek piedāvāts. Tā Noam šeit tiek pavēlēts izmantot ierastos līdzekļus, lai sagatavotu sev pārtiku. Dievs viņam neliek gaidīt, līdz ēdiens un dzēriens brīnumainā veidā tiktu sūtīts no Debesīm un nonāktu šķirstā.