Pa kādu telefonu zvanīt bēdās un grūtsirdībā?

Nezinu kā jums, bet man ir tā: ir saulainas dienas. Bet ir arī drūmas dienas tumši mākoņi, drēgns lietus, neganti vēji un bezcerīgs garastāvoklis.

Šādās dienās dzīve ir īstas mokas un liekas, ka nevienu, izņemot mani, neinteresē manas problēmas. Visi ir tik aizņemti. Visi cīnās paši ar savām problēmām. Un turklāt – negribas nevienu apgrūtināt.

Ugunsgrēka gadījumā mēs izsaucam ugunsdzēsējus. Kad mums draud briesmas, zvanām policistiem. Kad jāglābj dzīvība un veselība, saucam ātro palīdzību. Bet ko saukt tad, kad uz sirds gulstas pamatīgs smagums? Pa kādu telefonu zvanīt, lai saņemtu ātro palīdzību salauztai sirdij?

Šķiet, tāda telefona nav .. bet vajadzētu gan. Vislabāk, ja nebūtu nevienam jāzvana, bet šāds cilvēks būtu kaut kur blakus. Tā gribētos kādu, kam patiešām interesētu mana dzīve un problēmas, kādu, ar ko dalīt ne tikai priekus un jautrību, bet arī bēdas un grūtsirdību. Vai tiešām ar visu jācīnās vienatnē?

Varbūt tev ir kāda “tuva, radniecīga dvēsele”, kas palīdz tev pašos tumšākajos brīžos. Draugs vai draudzene, vecāki vai vecvecāki. Ja tev ir šāds tuvs un uzticams cilvēks, tad vari teikt – “Paldies Dievam!”, jo tādi cilvēki ir Dieva dāvana un liels dārgums.

Taču dažkārt gadās tādas ķibeles, kuras sāp tik dziļi un nepanesami, ka nelīdz pat sirds izkratīšana, izraudāšanās un drauga plecs. Šīs ķibeles mēdz būt dažādas. Smaga vainas apziņa. Nelabojams pāri nodarījums. Kļūdas, kas vairs nav vēršamas par labu. Vienvārdsakot – grēki, kas spiež sirdi un grauž dzīvi. Pievilta drauga uzticība. Pateikts indīgs vārds. Vai arī pastrādāts kas cits ļauns un nožēlojams, kas sirdsapziņai nedod miera.

Ko darīt ar šo nastu? Kurš gan spēj atvieglināt smagās sirdis? “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt,” saka Kristus. Viņš aicina visus pie Sevis. Ja tā var teikt – Viņš ir vienīgais “dienests”, kas rūpējas par cilvēku dvēselēm. Savā dievišķajā spēkā Viņš smagu sirdi spēj darīt vieglu kā pūciņu. Drūmu dienu Viņš var padarīt saulainu un skumjo prātu – priecīgu.

Tāpēc mums nav vieniem jācīnās ar savām bēdām un problēmām. Arī tad, kad jūtamies vieni un pamesti, Kristus arvien ir mums blakus. Kad esam bēdīgi un grūtsirdīgi, Viņš aicina mūs pie Sevis un apsola mums Savu palīdzību.