Lūgšana “Mūsu Tēvs”: Mūsu Tēvs Debesīs

Tas, ka mēs lūgšanā vēršamies pie Dieva kā mūsu Tēva, norāda, ka mēs sevi atzīstam par Viņa bērniem. Dievs ir tikai ticīgo Tēvs. Un tikai ticīgie drīkst lūgt viņu kā Tēvu. Arī neticīgie lūdz dievu. Piemēram, zaglis lūdz, lai viņu nenotver policija, netikle, lai viņu pasargā no saslimšanas utt. Taču viņi nelūdz īsto Tēvu, jo viņu tēvs ir velns (Jņ. 8:44).

Pēc savas dabas visi cilvēki ir velna bērni, kas bēg no Dieva, tāpat kā to darīja Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas. Taču, kad Kristībā caur Jēzus Kristus krusta nopelnu topam par Dieva bērniem, mēs līdz ar Jēzu varam priecīgi saukt – Tēvs, mūsu Tēvs Debesīs. Un neviens tēvs virs zemes nekad nav priecājies par savu bērnu, kurš pirmoreiz to nosauc par tēvu, tik ļoti, kā priecājas mūsu Debesu Tēvs.

Mūsu Tēvs – Dievs, ir tikai Kristū, nevis pēc mūsu cilvēciskās dabas, jo mēs neviens nepiedzimstam kā Viņa bērns. Kad mēs lūgšanā sakām “mūsu”, tad arvien lūdzam Kristus vārdā. Un līdz ar mums, aizlūgdams par mums, lūdz pats Kristus. Un līdz ar Kristu lūdz tūkstošiem un tūkstošiem eņģeļu un vēl visi svētie (tas ir, kristītie) uz zemes un debesīs. Lūgšanā mēs nekad neesam vieni, tādēļ arī mēs sakām – mūsu Tēvs. Par to Jeruzālemes arhibīskaps Kirils (318–386) raksta: “Ak, vispārsteidzošākā Dieva gādība! Tiem, kuri sadumpojās pret Viņu un nokļuva galējā postā, Viņš ir dāvājis šādu pilnīgu ļauno darbu piedošanu un tik lielu līdzdalību žēlastībā kā tā, ka tiem pat tas jāsauc par Tēvu, jāsaka – Mūsu Tēvs Debesīs; un arī viņi ir tie, kuri nes debešķīgā tēlu, kuros Dievs mājo un staigā, ir debesīs.”

Debesis šeit nenozīmē neko citu, kā to izsaka pats vārds. Dievs, protams, nav iesprostots kaut kur astronomiskajās debesīs. Dievs ir visuresošs. Bet ar šo vārdu tiek pateikts, ka Dievs ir tik daudz reižu augstāks par mūsu zemes tēviem, cik debesis ir augstākas par zemi. Mums šis lūgšanas vārds atgādina, ka arī mūsu patiesās mājas nav šeit, uz zemes, bet pie mūsu Tēva debesīs. Un tādēļ lūgšana Mūsu Tēvs arvien modina mūsos ilgas pēc īstajām, Debesu mājām, kur, Vilhelma Loes vārdiem sakot: “Kristus, pērļu vārtos stāvēdams, mūs sveicinās: “Nāciet šurp, jūs, mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma!” (Mt.25:34) Kad Viņš mūs vedīs pie sava Tēva debesīs, Viņa neskaitāmo bērnu pulkā, kas šķīsti un skaidri, Jēra asinīs mazgāti, spīd gaišā, mīlīgā spožumā, Viņa debešķīgā spožuma apgaismoti, stāv dziļā, padevīgā pazemībā, bet ir mīlīgā, patīkamā debess priekā mūžīgi Tēva priekšā, tam kalpodami un paklausīdami – tad mēs lūgšanai Mūsu Tēvs vairs neliksim klāt vārdu “debesīs”, tad mēs aizmirsīsim pašas debesis un vairāk par visu mīlēsim To, kas mīļajā Dēlā būs un paliks “mūsu mīļais Tēvs.”

Tā šī lūgšana ir kā ceļinieka lūgšana, kurš ir ceļā uz savām Tēva mājām, par tām lūgšanas vārdi mums vienmēr no jauna atgādina, proti, ka šajā pasaulē mums nav paliekamas mājvietas, bet šeit esam tikai svešinieki un piedzīvotāji.