Kristus pasludinājuma pamats un saturs

“Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. Lai vai es, vai viņi, tā mēs sludinām, un tā jūs esat kļuvuši ticīgi.” (1.Kor.15:1–11)

Prieka vēsts, kas tiek pasludināta un ved uz ticību, tiek izteikta pavisam īsa kopsavilkuma veidā, norādot uz vissvarīgāko notikumu, no kura viss iziet un no kura viss ir atkarīgs.

“..ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies..”

“Miris”, “aprakts”, “augšāmcēlies” un “parādījies” – tā ir norise, ceļš caur nāvi uz dzīvību, kas īstenojas Jēzū Kristū. Tas notiek “pēc Rakstiem”, tātad – tā, kā Dievs ar praviešu starpniecību bija iepriekš pasludinājis (Hoz.6:2; Jon.2:1; Mt.12:40 un citur). Tas ir rakstītā Dieva vārda redzams piepildījums. “Par mūsu grēkiem” – kas līdz ar to ir noticis, tas tiek ne tikai vēstīts rakstiski vai mutiski, bet tajā pašā laikā arī apliecināts.

Tādēļ sludinātājs vienojas ar klausītāju mūsu grēku apliecinājumā – to grēcinieku kopībā, kuri tiek taisnoti ar to, kas noticis Kristū.

Arī Vēstulē romiešiem tas tiek skaidri pateikts: kad apustulis runā par grēku, viņš to dara vienskaitļa pirmajā personā (piemēram, Rom.3:7; 7:14 un tālāk; 8:2) vai daudzskaitlī (piemēram, Rom.6:1 un tālāk).

“..ka Viņš ir parādījies..” – Jēzus Kristus augšāmcelšanās nav notikumu interpretācija cilvēku apziņā. Šis notikums ir noticis acīmredzamā un taustāmā veidā, – kā to parāda gadījums ar neticīgo Tomu (Jņ.20:24-28). Tas kļuvis par sakāmvārdu. Viena no vienprātīgi atzītajām, taču bieži bez ievērības atstātajām Lieldienu notikuma liecībām ir tāda, ka mācekļi paši no sevis nav spējuši atpazīt augšāmcēlušos Kungu.

Sievas noturējušas Viņu par dārznieku (Jņ.20:15). Mācekļiem no sievām saņemtā ziņa par tukšo kapu šķiet drīzāk pasaka* (Lk.24:11). Mācekļiem ceļā uz Emavu acis atvērās tikai pēc tam, kad Kungs bija viņiem paskaidrojis, “..kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās” (Lk.24:44). Pēc tam Viņš ar pateicību lauza maizi un deva to mācekļiem. “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata” (Lk.24:31 un tālāk). Sastopoties ar Augšāmcēlušos, gluži tāpat kā saņemot ziņu par augšāmcelšanos, cilvēku atbildes reakcija ir ne tikai apgarota, ticīga pārliecība, bet arī neticība un noliegums. Vieni pielūdz, otri šaubās (Mt.28:17; Mk.16:14; Lk.24:41; Jņ.20:25). Tās ir pastāvīgas Kristus pasludinājuma blakusparādības – kopš pašiem pirm­sākumiem (Ap.d.17:32-34, 26:22 un tālāk). Ne tikai augšāmcelšanās kā notikums, bet arī ticība Augšāmceltajam ir brīnums. Kā pats Augšām­celtais ļauj Sevi atpazīt, tā arī ticība Viņam tiek radīta ar Viņa vārdu.

Tādēļ augšāmcelšanās liecinieku liecības turpina šo Augšāmceltā vēsturisko pašapliecināšanos.

Tādējādi Kristus augšāmcelšanās nav tikai pagātnes fakts, bet notikums, kas turpina darboties un radīt ticību, tomēr tajā pašā laikā tas sastopas arī ar noliegumu un pretestību. Baznīctēvs Atanasijs no Aleksandrijas (297.–374.) ir sacījis:

Kristus augšāmcelšanās pierādījums ir ticība Augšāmceltajam.

Vai, citādi izsakoties: mēs ticam nevis, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, bet gan – tā kā Viņš ir augšāmcēlies, mēs ticam Augšāmceltajam.