Kristība kā eksorcisms

Mūsu Kristības rituāla izcelsme nav meklējama reformācijas laikā. Tas ir atvasināts no Lutera pārveidotā agrākā rituāla, kas bija pazīstams senajā un viduslaiku baznīcā. Lutera 1523. un 1526. gada rituālā bija saglabāts eksorcisms, atteikšanās no sātana, krusta zīme un jautājumi, kuri pamatojās ticības apliecībā un kurus uzdeva pirms apslacīšanas ar ūdeni trīsvienīgā Dieva vārdā. Var viegli pamanīt luterāņu rituālu līdzību ar katoļu un anglikāņu rituāliem, jo tiem ir kopīga izcelsme.

Astoņpadsmitā gadsimta apgaismības laikā šis senais rituāls tika būtiski izmainīts, atmetot eksorcismu, atteikšanos no sātana un dažreiz arī ticības apliecību. Šādas attīstības pamatā bija racionālistu atteikšanās no eņģeļiem, sātana un iedzimtā grēka kā agrīnās kristietības māņticības paliekām. Zīdaiņu ticība tika noliegta, un tādējādi arī bērnu izjautāšana, kas pamatojās ticības apliecībā, netika uzskatīta par nepieciešamu, jo tā varētu radīt nepareizu iespaidu, ka bērni var ticēt. Krustvecāki nebija vajadzīgi, un galvenā uzmanība Kristības rituālā tika pievērsta vecāku pienākumam bērnu morālajā audzināšanā, nevis bērna ticībai.* Nekas vairs nenorādīja, ka Kristība būtu atdzimšanas sakraments. Kristība kā bērna apslacīšana ar ūdeni Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā tika saglabāta kā paraža un nevis kā dievišķa pilnvara. Sākoties deviņpadsmitajam gadsimtam, Kristības rituāli arvien vairāk atgādināja bērnu iesvētīšanas ceremonijas, kādas vēl tagad notur baptisti. Protams, pati Kristība notika, lai gan tā nebija pietiekami labi definēta. Apgaismības teoloģija Vācijā ietekmējās no piētisma, bet Anglijā – no metodisma. Šīs kustības nenoliedza atdzimšanu Kristībā, bet tās uzsvēra personisku dievbijību un otro atdzimšanu Garā, kas notiek vēlāk dzīvē. Astoņpadsmitā gadsimta beigās pat luterāņu starpā Kristības nozīme lielā mērā mazinājās un bieži tika saglabāta tikai kulturālu, ģimenes un civilu mērķu labad. Dažviet vecāki bija kļuvuši pat tik vienaldzīgi, ka, piemēram, vienā gadījumā pat valdība no vecākiem pieprasīja kristīt zīdaiņus, piedraudot ar sodu.**

Ar konfesionālo luterāņu atdzimšanas kustību, kuras priekšgalā bija tādi teologi kā K. F. V. Valters un Vilhelms Loe, tika atjaunots senais Kristības rituāls, kas ietvēra atteikšanos no sātana, krusta zīmi un jautājumus par ticības apliecību, kuri tika uzdoti bērnam un uz kuriem atbildēja krustvecāki. Francis Pīpers (Francis Pieper) uzskaita trīspadsmit senas paražas, kas saistītas ar Kristības rituālu:

1. atgādinājums par iedzimto grēku;
2. vārda došana;
3. “mazais” eksorcisms;
4.  krusta zīme;
5.  psalma pants, kas lietots kā lūgšana par bērnu, tā sauktais devotum Davidicum;
6. “lielais” eksorcisms;
7. lasījums no Mk.10:13–16;
8. roku uzlikšana;
9. atteikšanās no sātana;
10.  Apustuļu ticības apliecība;
11. krustvecāku klātbūtne;
12. bērna ietērpšana baltā tērpā;
13. noslēguma lūgšana.

Ja neskaita eksorcismus un bērna tērpšanu baltā tērpā, šīs paražas, pateicoties Luterāņu agendai, kļuva par daļu no Misūri sinodes luterāņu baznīcas Kristības rituāla. Citā agendā tika piedāvāts atjaunot paražu lietot balto tērpu un dāvināt sveci. Šeit joprojām tika izlaists “lielais” un “mazais” eksorcisms. Pēc Kristības ietērpt kristīto baltās drānās bija sena baznīcas paraža. Agrīnajiem kristiešiem Kristības ūdens nozīmēja vecā cilvēka noslīkšanu, un pēc tam viņi ģērbās baltās drānās, kas simbolizēja tā jaunā cilvēka augšāmcelšanos, kurš ir tērpies Kristus taisnībā. Jādomā, ka Jāņa atklāsmes grāmatā lielais balti tērptais ļaužu pulks (Atkl.7:9–17) ir martīri un tie, kas Kristībā ir mazgājuši savas drēbes Jēra asinīs.*** Luterāņi tradicionāli ir veduši savus bērnus uz Kristību baltās Kristības drēbēs, kas ir viena no senās kristiešu paražas variācijām.

Būtisks trūkums pašreizējos Kristības rituālos ir tas, ka tajos nav eksorcismu, kuri sakņojas baznīcas tradīcijā un ir bibliski un teoloģiski pamatojami. Abos Lutera rituālos bija divi eksorcismi. Eksorcisms jeb sātana izdzīšana novelk robežlīniju starp Dieva valstību un sātana valstību; šo robežu ticīgie šķērso Kristībā. Lai gan šī ieiešana no vienas valstības otrā izpaužas, kad ticīgais atsakās no sātana (“Vai tu atsakies no velna un visiem viņa darbiem?”), tomēr ticīgais tikai pieņem to, ko Dievs jau ir izdarījis viņa labā. Mums ir īpaši jāuzsver, ka neviens nevar pats sevi atbrīvot no sātana valgiem. Pelagiānisms, arminiānims, sociniānisms un racionālisms, kā arī citas sinerģisma formas ar tām raksturīgo cilvēka morālo spēju optimistisko izpratni grēku un sātanu neuztver nopietni. Eksorcisms ir atbilde sinerģismam, jo šeit darbojas vienīgi Dievs, kurš atbrīvo ticīgo no sātana varas. Eksorcisma lietošana Kristībā nav tikai sātana un ļaunuma pārdabisko spēku apzināšanās, bet arī cilvēka taisnuma pilnīgs noliegums. Tikai pēc tam, kad Jēzus mūsu dzīvē ir uzvarējis sātanu (eksorcisms), mēs esam spējīgi no viņa atteikties un apliecināt Jēzu kā Kungu. Eksorcisms un atteikšanās no sātana ievada ticības apliecināšanu un pašu Kristību.**** Pēc tam “nešķīstais gars” (sātans) tiek padzīts un tiek dots Svētais Gars, kura vārdā notiek Kristība. Šeit mēs runājam par loģisko cēloņu un seku secību, nevis par hronoloģisko norisi. Vienā un tajā pašā brīdī grēcinieks tiek atbrīvots no sātana valstības un sāk ticēt. Liturģijā tas parādās kā vairāki notikumi, kas seko viens otram.*****

Pašreizējā Kristības liturģijā eksorcisms netika atjaunots, bet tā ietveršanu Kristības rituālā var bibliski pamatot. Ar eksorcisma palīdzību izdzenot sātanu, Jēzus dāvā Dieva valstību. Vairākās Kristības liturģijās tika iekļauta Marka evaņģēlija perikope par Jāņa veikto Jēzus kristīšanu (Mk.1:4–11). Arī turpmākās perikopes Marka evaņģēlijā pievēršas Jēzum un sātanam. Mk.1:12–13 sātans kārdina Jēzu. Jēzus kalpošana tiek aprakstīta kā Dieva valstības sludināšana (Mk.1:14–15). Pēc četru mācekļu aicināšanas (Mk.1:16–20) seko plašāka perikope par eksorcismu sinagogā (Mk.1:21–28). Jēzus, kurš Kristībā ir saņēmis Dieva Garu, izdzen ļaunos garus. Nešķīstie gari bēg no Dieva Svētā (Mk.1:23–27), pār kuru ir nolaidies Gars (Mk.1:10, 12). Jēzus izdzen sātanu ar Dieva “pirkstu” (Lk.11:20), kas ir Dieva Gars (Mt.12:28). Lai gan nav skaidras norādes uz to, ka dēmonu apsēsti un eksorcismam pakļauti cilvēki būtu kristīti, ir pamats domāt, ka viņi tika kristīti kopā ar tiem aklajiem, tizlajiem un kurlajiem, kurus Jēzus dziedināja. Sekot Jēzum nozīmēja tapt kristītam. Šeit mēs redzam biblisku precedentu tam, ka eksorcismam ir jānotiek pirms Kristības. Kristība piedod iedzimto grēku, un tikpat svarīgi ir tas, ka tā izdzen sātanu. To, ko Jēzus izdarīja ar eksorcisma palīdzību (Mk.1:25), baznīca joprojām dara katrā savas kalpošanas jomā (Mt.10:1; Mk.16:16–17; Ap.d.19:12), bet īpaši Kristībā.

Ir jāpaskaidro tuvāk, ko tieši nozīmē eksorcisms. Bībelē eksorcisms ir domāts tiem, kurus ir apsēduši velni un kuri vairs nevar pār sevi valdīt. Dēmonu apsēstība nenozīmē, ka šie cilvēki katrā ziņā ir pastrādājuši briesmīgākus grēkus nekā pārējie. Apsēstie tiek parādīti nevis kā ļaundari vai noziedznieki, bet kā upuri (Mt.12:22–32; Ap.d.16:16–18). Pestīšanu grauj sātana spēks, kas izpaužas cilvēka brīvprātīgā piekrišanā (kā to redzam Jūdas gadījumā, Jņ.13:2, 21–27), neapzinātā sadarbībā (kā notikumā ar Pēteri, Mt.11:22–32; Lk.22:31), elkdievībā (piem., Baals, pagānu dievi, 1.Kor.10:6–22, īpaši 20. pants), stiprā un stūrgalvīgā neticībā (kā jūdiem, kas pretojās Jēzum, Jņ.8:44) vai neticībā nezināšanas dēļ (kā “nepaklausības bērnos”, Ef.2:1–2). Šie cilvēki varbūt atrodas sātana pusē, bet, strikti runājot, viņi nav sātana apsēsti. Dažos no minētajiem gadījumiem Jēzus par viņiem apžēlojas (Mt.9:35–10:1) un viņus ārstē tāpat kā slimos (Mt.4:24, 12:2–32; Mk.1:34). Dēmonu apsēstība ir īpaša dvēseles slimība un nevis brīvprātīgs naidīgums pret Dievu. Tie, kas pievienojās sātanam, tika norāti (Pēteris), brīdināti (Pēteris, Jūda) vai nosodīti (Jēzus pretinieki), bet viņi netika pakļauti eksorcismam. Kristības rituālā Jēzus turpina parādīt Savu žēlastību tiem, kas ir nonākuši sātana varā, un atjaunot Dieva valstību sātana nelikumīgi pārvaldītajā teritorijā (Mt.10:1, 12:22–32). Mēs varētu apšaubīt bērnu morālo nevainīgumu, bet viņi ir grēka un sātana upuri, un mēs piekrītam Luteram, ka eksorcisms iederas Kristības rituālā. Pielikumā savam 1523. gada rituālam Luters māca, ka eksorcisms padara velnu par baznīcas ienaidnieku:

Tādēļ atcerieties, ka nostāties pret velnu [atteikšanās] nav joka lieta. Viņš ir jāpadzen no mazā bērna [eksorcisms], nevis uz visu dzīvi jāapgrūtina bērns ar tik varenu ienaidnieku.

Nākotnē pārstrādājot Kristības rituālu, varētu pārdomāt Lutera eksorcisma, no kura racionālisti atsacījās, atjaunošanu. Sekulārā laikmetā ir nepieciešama ne tikai ticība Dievam, bet arī apzināšanās, ka pasaule joprojām atrodas tumsas valdnieka varā. Protams, mēs nevaram atsacīties no sātana saviem spēkiem, bet tikai tāpēc, ka Kristus ar Savu vārdu ir piespiedis viņu bēgt. Vēl viens arguments atjaunot atsacīšanos no sātana Kristības rituālā ir paša Jēzus kristīšana. Savā kristībā Viņš saņem Garu īdzīgi arī mēs savā Kristībā saņemam Garu, kas ne tikai ieņem ļaunā gara vietu, bet apbruņo mūs cīņai ar to. Tāpat kā senajos rituālos, Lutera Kristības rituālā nebija runa par iedzimto grēku un Kristības dabu un iedarbību, kā tas ir mūsu rituālā, lai, oponējot reformātiem, uzsvērtu atdzimšanu Kristībā.

** – 1802. gada 25. februārī Prūsijā tika izdots ķeizariskais dekrēts, kas pieprasīja kristīt zīdaiņus pirmajās sešās dzīves nedēļās. Vecākiem, kas nepakļāvās, tika piedraudēts pat ar bērnu atņemšanu. Nav zināms, vai šis likums tika īstenots. Katrā ziņā valdība nepamatojās uz reliģiskiem motīviem, bet gan vēlējās uzskaitīt visus vīriešus, kas derīgi militārajam dienestam. Vienu paaudzi vēlāk luterāņiem tika uzspiesta agenda, kurā vairs nebija pieminēta atdzimšana Kristībā.

*** –  Meisijs Šepards uzskata, ka Jāņa atklāsmes grāmatas pirmās septiņas nodaļas apraksta sākotnējos Kristības rituālus: “1. Atteikšanās no sātana. 2. Ticības apliecināšana. 3. Mazgāšana. 4. Apzīmogošana ar vārdu. 5. Apģērbšana baltās drēbēs”.

**** –   1526. gada Kristības rituālā ir šāds eksorcisma teksts: “Izej, tu nešķīstais gars, un dod vietu Svētajam Garam; es tevi nozvērinu, tu nešķīstais gars, Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, izej un atstāj šo Jēzus Kristus kalpu (vārds). Āmen”.

***** –  Trigs pareizi atzīmē, ka, lai gan Luters atdzimšanu saista ar Kristību, tomēr “nekādā ziņā nav skaidrs, vai to bez ierobežojumiem var attiecināt uz kristīšanas brīdi”.