Kas cilvēku dara par kristieti?

Jaunā cilvēka būtība ir tas, kādēļ saucamies par kristiešiem, jo tad mūsu dzīves centrā ir Kristus, kas ir Krustāsistais, grēku Izpircējs, Glābējs un visu grēcinieku Draugs.

Svarīgākā liecība, ka patiesi esam kristieši, ir mūsu pieķeršanās Viņa izpirkumam, bez tā vairs nevaram iztikt, esam baudījuši no dzīvības maizes un dzēruši no dzīvā ūdens, bet joprojām esam pēc tā izsalkuši. Kristieša jaunajā dzīvē šīs attiecības un vienība ar Glābēju ir pats nozīmīgākais. Nu Kristus ir cilvēka dzīves saturs, Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais. Kristus ir jaunās dzīves saule, kas visu apgaismo un ap ko viss griežas. Savu lielāko prieku ticīgais ir atradis Kristū un, pateicoties Viņam, ir atbrīvojies no visām raizēm. Īsi sakot, viņa dzīve ir Kristus, un tas viņu dara par kristieti.

Šeit jāpiemin divi būtiski apstākļi: pirmkārt, esam saņēmuši jaunu dabu, kas Dieva draudzību vērtē augstāk par visu pārējo. Ja iepriekš pret Dievu un Viņa žēlastību bijām vienaldzīgi un tiecāmies tikai pēc pasaulīgām baudām un iekārēm: ko ēdīsim un ko dzersim utt., tad tagad mūsu galvenais jautājums ir: vai esmu Dieva bērns? Vai esmu Dieva draugs? – Tāds ir jaunā cilvēka elpas vilciens un sirdspuksts.

Tomēr ievērosim, ka tā nav tikai gadījuma aizraušanās, bet dzīvība caurstrāvo visu jauno dabu, draudzība ar Dievu ir pirmā un pēdējā rūpe. Prieks, miers un spēks aizvien paliek mainīgi. Ja arī rūpes par dievbērnību kādreiz uz mirkli var izsīkt, tad drīz cilvēks ar vēl lielākām dvēseles raizēm pamostas, un dievbērnības dedzība to satver vēl dziļāk. Un tā ir īpaša jauno cilvēku raksturojoša pazīme, jo tā ir pretrunā grēcīgajai dabai un nenāk no mūsu miesas un asinīm.

Otrs būtiskais apstāklis ir tāds, ka bažās par Dieva žēlastību tu allaž sev gūsti mierinājumu Kristū, Evaņģēlija vārdos un Viņa izpirkuma asinīs. Kristus ir tavs balsts, tava dzīve, tavs uzturs un tavs piepildījums. Tā ir jaunā cilvēka dziļākā būtība. To arī izsaka Kristus bieži atkārtotie vārdi: kas no Manis ēdīs, – kas pie Manis nāks, – kas Manus vārdus sargās, – kas Man ticēs. Šajā būtiskajā jautājumā Kristus runāja spēcīgi un uzsvērti: kas Mani ēdīs, – ES ESMU dzīvības maize, – Mana miesa ir patiess ēdiens, – kas no Manis ēdīs, – tas dzīvos mūžīgi (Jņ.6:27-58). Šie vārdi pauž to, ka Kristus ir ticīga cilvēka dzīves vislielākā vajadzība, viņa dzīves pamatnosacījums, viņa vissvarīgākais saturs – viss iekš visa (1.Kor.15:28)!

Redzi, pat tas, ka esi kļuvis garīgs cilvēks, ticības un baznīcas lietās pieredzējis, vēl nenozīmē, ka esi kristietis. Ievēro Kristus vārdus: kas no Manis ēd, – jā, no Manis! – Tātad šiem cilvēkiem Kristus, Viņa žēlastība un izpirkums ir viņu dzīves augstākā vajadzība. Patiesu ticību nepierāda arī tas, ka Kristu sauc par skolotāju, paraugu, priekšzīmi. To darīja arī farizeji. Bet jautājums ir par to, vai Kristus izpirkums ir tavs ikdienas iepriecinājums un mierinājums pret visiem grēkiem. Tas atšķir īstu kristieti – kā māca Jāņa atklāsmes grāmata: tā ir izredzēto zīme un dziesma. Šo dziesmu nevarēja iemācīties neviens cits, kā vien tie, kas dziedāja par Jēru, kas tapa nokauts un izpirka mūs Dievam ar Savām asinīm (Atkl.5:9).

Arī Mārtiņš Luters to bieži ir atkārtojis Vēstules galatiešiem (4:6) komentārā, kurā izceļ Dieva Gara mājošanas zīmi mūsu sirdīs, sakot:

Tam, kas labprāt klausās, runā, domā un raksta par Kristu, ir jāapzinās, ka tas, bez šaubām, nenotiek pēc cilvēku prāta un saprašanas. Jā, tas ir tik izšķiroši jaunā cilvēka būtībā, ka, to ievērojis kādā cilvēkā, es tūdaļ saku: tas ir kristietis. Gluži kā tad, ja savā priekšā es redzu cilvēcisku rumpi, kas runā cilvēcisku valodu, es tūlīt saku: tas ir cilvēks. Un, pat ja cilvēkam piemīt kāda piedauzīga vaina vai netikums, es tomēr saku: “Tā ir tikai liga un slimība, tomēr tas ir kristietis. Jo, ja šī cilvēka galvenais dzīves saturs, mierinājums un nepieciešamība ir Kristus, tam ir jābūt kristietim un Kristus draugam.”

– Tik būtisks ir šis apstāklis.