Kāpēc ir iedibināts sabats?

“Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to.” [1.Moz.2:3]

Šeit tiek parādīts, ka cilvēks radīts visupirms Dieva atziņai un kalpošanai Viņam. Jo sabats ir iedibināts nevis govju un aitu, bet cilvēku dēļ, lai tie mācītos un pieaugtu Dieva atziņā. Un, lai gan cilvēks līdz ar grēkā krišanu ir zaudējis Dieva atziņu, tomēr Dievs ir gribējis, lai Viņa pavēle svētīt sabatu paliktu spēkā; Viņš vēlas, lai septītajā dienā arī pie mums tiktu mācīts Viņa vārds un turēts dievkalpojums – tā, kā Viņš to iedibinājis. Tā mums, cilvēkiem, arvien tiek atgādināts, kāds ir mūsu galvenais aicinājums un mūsu kārta, proti, ka mūsu daba ir radīta, lai mēs atzītu un slavētu Dievu.

Turklāt Dievs šādu pavēli dod tādēļ, lai mēs savās sirdīs saglabātu drošu cerību uz nākamo, mūžīgo dzīvošanu. Jo visas lietas, par kurām Dievs ir gribējis, lai sabatā tās mācāmies un pārrunājam, ir skaidras nākamās dzīves liecības. Kāda gan Dievam būtu nozīme ar mums runāt, ja mums nebūtu daļas pie nākamās, mūžīgās dzīves? Ja mums uz to nebūtu cerību, kādēļ tad lai mēs nedzīvotu kā tie, ar kuriem Dievs nerunā un kuri Viņu neatzīst? Bet, tā kā dievišķā Majestāte runā tikai ar cilvēku un tikai cilvēks atzīst un satver Dievu, tas nozīmē, ka pēc šīs dzīves noteikti jābūt vēl citai dzīvei, kura var tikt iemantota tad, ja mums ir Dieva vārds un atziņa. Jo laicīgā, tagadējā dzīve ir dabiskā dzīve, kādu dzīvo arī nesaprātīgi dzīvnieki, kuri nepazīst Dievu un Viņa vārdu.