Jēzus sagaidītāju pūlis Jeruzalemē

Mūsu Kungs un Pestītājs nupat ir triumfāli ienācis Jeruzalemē, jādams uz ēzeļa mātes kumeļa, un ļaudis Viņu sveica kā ķēniņu, uzgavilēdami un saukdami: Ozianna, Dāvida dēlam!

Viņa pretinieki bija ļoti gatavojušies šiem svētkiem, tieši domādami par Viņa ierašanos. Viņi domāja: ja varētu Viņu kaut kā gūstīt. Viņi jau bija iebiedējuši Jeruzalemes iedzīvotājus, likdami saprast uz izsludinādami, ka ja kāds Jēzu apliecinās par Kristu, tad tas tiks izslēgts no baznīcas. Un tāpēc viņi domāja, ka ir labi sagatavojušies.

Bet kad Jēzus tuvojās Jeruzalemei, visi viņu plāni izjuka. Ļaudis uzgavilēja Viņam kā ķēniņam, rāva nost sev drēbes un klāja tās Viņa ceļā, lauza zarus no kokiem un ar tiem greznoja Viņa ceļu.

Visa Jeruzaleme sacēlās kājās: kas Tas tāds? Un ienaidnieki apjukumā plātīja rokas.

Farizeji, kas bija redzējuši augsto priesteru gatavošanos, arī smīnēdami līdzi saviem, varētu teikt, gan draugiem, gan reizē arī konkurentiem sacīja: redziet, visa pasaule iet Viņam līdz un jūs tur neko nevarat darīt.

Arī daudzi no tiem, kas neko nebija tā īsti no Jēzus kalpošanas un sludināšanas redzējuši un dzirdējuši, kas bija nākuši no kādām tālām zemēm. Kādi grieķi, kas bija Dieva vārda uzrunāti droši vien kaut kur tur kur grieķu vidū jūdi bija cēluši sinagogu un sludināja Dieva vārdu: ka Dievs, kas radījis debesis un zemi ir atklājies Savā vārdā, ka tie kuriem kalpo pagāni ir tikai elki. Un arī šie grieķi, nākdami uz templi, lai pielūgtu, grib redzēt Jēzu.

Liekas, ka tas, ko Viņš ir sacījis iepriekš par savām ciešanām, ka Viņš tiks nodots, šaustīts, mocīts, pratināts, augsto priesteru un tautas vecaju atmests, pagāniem nodots, krustā sists un nonāvēts, ka tas viss tā tikai būs šķitis, jo tās dienas godībā un triumfā neviens vairs to nepiemin.

Bet tieši tad Jēzus šim lielajam pūlim, kas Viņam sapulcējies apkārt, un Saviem mācekļiem īpaši saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jņ.14:24)

Viņš runā par Savām ciešanām un nāvi. Viņš salīdzina Sevi ar kviešu graudu, kuram jākrīt zemē un jāmirst, lai nestu augļus.

Šī līdzība ir kā atgādinājums tai Dieva dotajai kārtībai kā Viņš šo pasauli ir radījis. Kur Viņš ir radījis dažādus augus – citi nes sēklu, ar kuru tiek turpināta arī viņu kārta un dzimta, bet citi nesa arī augļus. Un šie augļi, ko nes kādi augi, nav vajadzīgi pašam augam, bet ir vajadzīgi citiem.

Un Jēzus Sevi salīdzinādams ar kviešu graudu, kas krīt zemē, mirst un nes augļus, un krīt zemē, lai mirtu un nestu šos augļus, Viņš norāda, ka Viņš ir nācis nevis šī triumfa dēļ, kas ir pārņēmis Jeruzalemi, kur cilvēki ir uzgavilējuši Viņam kā ķēniņam, bet lai nestu augļus šo cilvēku labā, cilvēku dēļ – ar Savu nāvi, ar Savu miršanu.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]