Dzīvības dziesma

Kas spēj cīnīties ar nāvi un uzvarēt? Tik daudzi ir centušies, bet cīņu zaudējuši. Daudzi ir sapņojuši par mūžīgo jaunību un nemirstības zālēm, taču tie palikuši tikai sapņi. Nāves kundzība šķiet neapstrīdama. Nāve ir valdniece, kas pļauj visus bez izšķirības, un neviens tai nespēj pretoties. Var nāvi ignorēt, var to nicināt, var par to smieties, taču tā arvien saka savu pēdējo, iznīcinošo vārdu.

Nāvi var salīdzināt ar cilpu, kas lēni un pamazām savelkas ap ikvienu cilvēku. Cilvēks var bēgt, uz kuru pusi vēlas, tomēr ar katru soli viņš neizbēgami tuvosies savai iznīcībai. Nāve ir nesaudzīga un paņem visus. Vieni aiziet nāvē, krītot karā, citi no slimībām, citi nelaimes gadījumos, bet citi vienkārši aiz vecuma. Vai kāds vispār spēj uzskaitīt visus veidus, kā nāve pārsteidz cilvēkus?

Kādā sprediķī Mārtiņš Luters ļoti skaudri ir izteicis nāves triumfējošo dziesmu:

Es, nāve, esmu uzvarētāja un pavēlniece pār visu pasauli. Man ir vara pār visu, kas vien dzīvo virs zemes. Es iznīcināšu un nosmacēšu visus cilvēkus – jaunus, vecus, bagātus, nabagus, diženus un varenus. Es pieveikšu visus, kas cīnīsies ar mani.

Tik nežēlīga ir nāve.

Tas viss ir skumji, traģiski un bezcerīgi.. Ja vien nebūtu Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās dienas. Tā ir jauna lappuse pasaules vēsturē. Pats Dzīvības Kungs Kristus cīnījās ar nāvi. Viņš cieta, tika krustā sists, nomira un trešajā dienā augšāmcēlās. Šajos īsajos vārdos, kurus mēs apliecinām katru dievkalpojumu, ir ietverts viss Lieldienu saturs. Nāve ir zaudējusi savu visvarenību.

Kopš Lieldienām mums ir kāda varenāka dziesma par nāves dziesmu. Tā ir dzīvības dziesma, kuras priekšā nāvei ir jāatkāpjas: “Nāve ir aprīta uzvarā. Nāve, kur ir tavs dzelonis? Kur ir tava uzvara? Kur ir Tas, kas mira pie krusta un tika kapā guldīts? Viņš ir augšāmcēlies un mūžīgi dzīvs. Kristus ir Kungs un Valdnieks pār tevi, nāve. Agrāk tu mani biedēji un valdīji pār mani. Tagad vairs nerādi man savus zobus. Kopā ar Kristu es tevi uzvarēšu! Agrāk tev bija vara guldīt mani kapā uz neatgriešanos. Bet tagad es celšos augšā, dzīvošu mūžīgi un spīdēšu brīnišķīgāk par sauli. Agrāk tu man iedvesi šausmas. Tagad es nicinu tevi, tu neko man nevari padarīt, jo mans Kungs Kristus tevi ir uzvarējis!”

Ļoti vērtīgi ir pārdomāt Lieldienu stāstu katru gadu no jauna. Taču nepietiek ar to vien, ka smalki pārzinām visus šos notikumus, – mums ir jāsaprot arī to jēga un nozīme. Ja mēs patiesi vēlamies gūt labumu un svētību no Kristus augšāmcelšanās notikuma, tad mums jāpatur prātā divas atšķirīgas ainas.

Pirmā ir drūma, traģiska un bezcerīga nāves aina, kur redzam nāves iznīcinošo varu. Tā ir nepatīkama un uzdzen šermuļus, bet mums tā nopietni jāpārdomā, lai neizturētos pret to vieglprātīgi vai pārgalvīgi. Arī mēs joprojām dzīvojam šai iznīcības ieskautajā pasaulē, arī mēs grēka dēļ esam mirstīgi un reiz šī pasaule mums jāpamet.

Otrajā ainā viss ir citādāk, tur vairs nav ciešanu, sāpju un nāves. “Kristus tika sists krustā, nomira, bet trešajā dienā augšāmcēlās.” Pēc šīm trim dienām Kristus mums atklāj brīnišķīgu, dzīvības un prieka pilnu ainu. Dzīvība ir uzvarējusi nāvi! Visi grēki ir izpirkti, nāves cilpa ir pārrauta un mūžīgā dzīvība tiek dāvināta visiem ticīgiem.

Neticīgajiem šī otrā aina ir sveša un nesaprotama. Tie ir spējīgi redzēt tikai nāves ainu ar visām tās šausmām. Turpretī ticīgi cilvēki, pateicoties Lieldienām, ir spējīgi redzēt arī šo otru – dzīvības ainu. Tāpēc ticīgiem nāves šausmas neliekas tik šausmīgas, jo tie tic Dzīvības Kungam Kristum. Mēs ticam, ka – tāpat kā Kristus ir miris un augšāmcēlies – arī mēs mirsim un augšāmcelsimies, un dzīvosim kopā ar Viņu mūžīgi.