Dievs vēlas satriekt un labot mūsu iekšējo ļaunumu

Tomēr vēl biežāk gadās tā, ka kārdinājumu brīžos mēs apzināmies, kur slēpjas ļaunums, bet nevaram no tā atbrīvoties. Es saprotu, ka viena vai otra lieta ir grēks un tas ir velns, kas mani tur vilina, taču es nespēju no tā atbrīvoties.

Grēka likums mani patur verdzībā, tas spēcīgi darbojas manos locekļos un ir tik cieši mani satvēris, ka pat, apzinādamies grēku, dusmas, naidu, nešķīstas kārības, iekāri pēc tuvākā mantas un skaidri juzdams draudošās briesmas, es savās domās un sirdī tomēr nespēju no tā visa atbrīvoties. Šī nevarība mani tik ļoti nomoka, ka esmu gatavs krist izmisumā un, ja vien Dievs man neparāda Savu žēlastību un neizglābj, es jūtos pavisam pazudis. Tad man atkal jāmācās lūgt: “Atpestī mūs no ļauna!”

Mums tūlīt jākrīt ceļos, jālūdz un skaidri jāapzinās, ka šādos brīžos mēs esam pakļauti ienaidniekam, kam pretī nespēj stāties neviens spēks nedz debesīs, nedz virs zemes kā vien pats Visuvarenais, kas svinīgi mums pasludina: “..vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja” (Jes.43:11). Mārtiņš Luters saka:

Šai ziņā rimsties un neko nedari, lai tu pats uzvarētu grēku, jo, ja grēks sāks rīkoties ar tevi, tu būsi mūžīgi pazudis.

Tādā brīdī mums visā nopietnībā jāmeklē patvērums pie uzticamā, visvarenā Kunga un jālūdz: “Atpestī mūs no ļauna!” Ja mums izdosies satvert un pieņemt šo patiesību, kā pats Kungs mums ir mācījis lūgt, tas patiesi kļūs mums par lielu mierinājumu. Mums jātic un jāpaļaujas, ka Dievs nekādā ziņā nedzen jokus ar Saviem nabaga bērniem, mācīdams šādi lūgt, bet Viņš patiešām gādā par mūsu glābšanu. Viņš skaidri apliecina: “..piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps.50:15).

Šajā lūgumā runa ir par glābšanu no kārdinājumiem, tomēr mēs piekrītam Lutera uzskatam, ka šeit lūdzam glābšanu arī no visa cita ļauna – miesīga, garīga, mantas, cieņas un goda kaitējuma, jo arīdzan ārējais ļaunums var kārdināt dvēseli. Šajā ziņā arvien ir jāpatur prātā (kas vairāk ir apskatīts pie trešā baušļa), ka bez Debestēva ziņas mums nevar notikt nekas ļauns un ka pat mats nenokritīs no mūsu galvas.

Tomēr mūsos vienmēr ir kāds lielāks iekšējs ļaunums, ko Dievs vēlas satriekt un labot ar ārēju ļaunumu. Tas var būt kāds bīstams dvēseles stāvoklis, garīgs negodīgums, patmīlīgas iedomas, aplamas ilūzijas, pārprasta brīvība, nepaklausība un neuzticība. Pret to visu Tas Kungs mēdz sūtīt visādas bēdas. Sirsnīgi lūgsim Dievu, lai Viņš izgaismo šo mūsu dvēseles iekšējo ļaunumu un mūs no tā izglābj ar Savu pārbaudījumu palīdzību!

Pravietis to pauž Raudu dziesmu 3. nodaļā, kur tas par lielām bēdām runā tā, it kā cilvēks tiktu tiesāts netaisni, bet vēlāk viņš par to visu saka: “Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?” Un tad viņš piebilst: “Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga!” (Raudu dz.3:37–40).

Tā mums ir ļoti nozīmīga mācība, ja patiesi gribam glābties no ļauna! Tas Kungs ir dižens un uzticams Draugs, Draugs uz mūžību. Viņš vēlas izglābt dvēseles. Viņš grib izglābt mūs no mūžīgās elles un samaitāšanas. Cik gan neizteicami rūgti tas mēdz ķert mūsu ārējo cilvēku, kad ticīgam cilvēkam kādreiz ir jāsaņem šādi smagi triecieni, lai uzturētu pie dzīvības un veselības mūsu iekšējo cilvēku!

Tāpēc nebūsim miesīgi un pasaulīgi domājoši, lai raudzītos tikai uz ārējo cilvēku un apstākļiem, kad notiek sliktas lietas. Paļausimies, ka Dievs ir mūsu vidū un skaita visus mūsu galvas matus. Viņš nevēlas pieļaut ne sīkāko ļaunumu bez Viņa ziņas mūsu dzīvē. Ņemsim un apdomāsim savu dzīvi, vai gadījumā Dievs ar šo sāpīgo ļaunumu nav gribējis mums kaut ko būtisku mācīt un rādīt!

Un patiesi, ja vien neesam galīgi akli muļķi, mēs drīz ieraudzīsim, kas Viņam padomā, un mums nāksies atzīt, ka grēks vai neuzticība ir pamatā visam, ko ciešam. Mēs atklāsim un secināsim, ka nevienas ciešanas, ko piedzīvojam, nav bez iemesla, un tām ir cieša saistība ar mūsu grēkiem. Taču, kamēr mēs nevēlamies saskatīt pašu galveno iemeslu – savu grēku vai neuzticību – un nevēlamies glābties no tā, tikmēr savā dvēselē neatradīsim mieru kā Viņa patiesie bērni, kas tiek audzināti debesīm.