Dievs nevienam nav parādā

“Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.” [Rom.9:15]

Apustulis grib teikt: Dievs ir varens un neatkarīgs. Viņš nevienam neko nav parādā. Neviens Viņu nevar vest tiesas priekšā vai prasīt paskaidrojumus par to, ko Viņš dara. Viņš dod Savu žēlastību, kam vēlas.

Līdzībā par vīnadārza strādniekiem Kristus runā par labo saimnieku, kas uzrunāja kurnētāju, kurš bija neapmierināts, jo vienpadsmitā stundā atnākušie saņēma tādu pašu summu kā viņš, kas bija strādājis visu dienu un panesis dienas karstumu un nastas. Labais saimnieks sacīja: “Draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder,.. bet pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesību darīt ar savu mantu, kā es gribu?” (Mt.20:13–15).

Tādā pašā veidā jūdi un visi paštaisnie cilvēki dzird Dievu sakām: “Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.” Tas ir neizteicami liels un ļoti vajadzīgs mierinājums visiem nabaga grēciniekiem! Jo arī mums visiem ir paštaisna daba. Pat ja simtiem reižu esam piedzīvojuši, ka neesam gana labi un viss top pilnīgs tikai Kristū, mēs joprojām ik dienas meklējam taisnību paši sevī.

Mēs ceram: jo dievbijīgāki kļūsim, jo žēlīgāks būs Dievs. Bet visos sarežģījumos un mūsu samaitātībā mēs prātojam, ka Dievs uz mums dusmojas, un tāpēc mēs krītam izmisumā un no Viņa baidāmies, it kā Dieva žēlastība būtu atkarīga no mūsu pašu taisnības. Pret šo mūsu neprātu mums nepalīdz nekāda gara gaisma vai pieredze, jo tā ir mūsu dabas dziļākā slimība, no kuras nespējam izbēgt.

Bet ticībā mūs uzturēs vienīgi Dieva vārds, ka nesekojam savām neticības tieksmēm. Tāpēc mums ir jāpatur prātā un jāpārdomā Dieva vārds, ko šeit lasām, jo tur Viņš svinīgi pasludina: “Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.” Tas Kungs mums saka, ka visa cilvēciskā cienība te neder nenieka.

“Es žēloju, ko Es žēloju.” – Tikai pateicoties Savai brīvajai žēlastībai, Es apžēlojos par nabaga grēciniekiem. Un pasaulē nav neviena cilvēka, kas būtu pelnījis Manu žēlastību. Tu arvien esi pazudis, un tavai cienībai nav nozīmes. It viss tevī ir grēcīgs un nolādēts. Ko Es daru, to Es daru Sevis paša dēļ.

Tas Kungs Jesajas grāmatas 43. nodaļā saka: “Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis,.. tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.”

Tad nu uzlūkosim, kādi ir priekšnoteikumi žēlastības brīvībai. Pirmā ir atziņa, ka visi cilvēki ir pazuduši grēkā. “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod – grēka atziņu” (Rom.3:20). “Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:22–23).

Arī pats dievbijīgākais kristietis savā sirdī joprojām nes ļoti lielus grēkus – īpaši pret pirmo un galveno bausli. Viņā arvien ir daudz grēcīgu domu, iekāres un kārību, kas pretējas visiem Dieva baušļiem. Un, lai kāds no mums varētu tikt glābts, žēlastībai obligāti jābūt brīvai un no mums neatkarīgai! Jo Dievs Tas Kungs nav atradis nevienu cilvēku, kam varētu būt žēlīgs viņa paša dēļ. Un bija jānotiek tā, kā Viņš pasludina: “Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.”

Otrs iemesls, kāpēc Dieva žēlastība ir pilnīgi brīva, ir pateicoties pestīšanai, kas īstenota Jēzū Kristū. Savas lielās mīlestības dēļ, ar ko Viņš mūs mīlēja, Dievs deva Savu mūžīgo Dēlu, lai mūs glābtu no grēkākrišanas. Pats Dēls uzņēmās visus cilvēku grēkus un par tiem maksāja ar Savu dzīvību. Ar Savu paklausību Viņš apmierināja visas bauslības prasības un nopelnīja mums pilnīgu taisnību.

Tāpēc Dieva žēlastība ir pilnīgi brīva, jo Dievs neskatās uz to, ko esam pelnījuši. Nē, Viņš vienmēr ir pilnībā apmierināts ar visiem, kas tērpušies Dēla taisnībā, jo vienīgi Kristus taisnībā mēs esam taisni pie Dieva un brīvi no bauslības. Un tādi, taisni un brīvi no pazudināšanas, mēs esam vienmēr, kamēr vien esam Kristū. Ja Dievs uzlūkotu mūsu cienīgumu, taisnība nebūtu vienīgi Kristū. Tas pasludināts Tā Kunga svinīgajos vārdos: “Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.”