Dieva vārdi īpaši pamudina uz Dieva Vārda svētīšanu

Ja cilvēkos nav dievišķā prieka un slavas dziesmas, tā nav laba zīme. Ja viņos ir tikai prāta slēdzieni, domas, vārdi, jēdzieni un Bauslības darbi, bet nav īstas liecības par mīlestību, žēlastību, svētu prieku un spēku, tad Dieva Vārds netiek svētīts.

Vārdu sakot, tur pietrūkst šīs īpašās Ciānas slavas dziesmas: “..Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām..” (Atkl.5:9)

Ikviens cilvēks parasti runā par to, kas piepilda viņa sirdi, tāpēc nekas cits šeit nelīdzēs, kā Svētā Gara spēkā visām ticīgām sirdīm lūgt: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Proti, apskaidro Savu Dēlu, lai Viņš apskaidro Tevi. Pildi sirdis ar Viņa mīlestību, lai mēs slavētu Viņa Vārdu! Sargi Savus ticīgos no visiem maldiem un aplamībām, kas noved pie Tava Vārda zaimošanas, un vadi tos patiesi Dieva Vārda mācībā, lai Tas Kungs patiešām kļūtu pazīstams, godāts un bijāts, kā arī mīlēts un slavēts ticīgās sirdīs!

Dieva vārdi īpaši pamudina uz Dieva Vārda svētīšanu ar ticīgā dzīvi. Izcilajā atvadu runā Saviem divpadsmit apustuļiem Jēzus sacīja tā: “Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jņ.15:8) Viņš visu ticīgo sirdīm deva šādu pamudinājumu: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt.5:16). Apustulis raksta: “Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu..” (1.Pēt.2:15)

Tomēr situācija kristīgu ļaužu vidū ir ļoti skumja, jo daudzi Dieva viltus draugi ar klajiem netikumiem dod iemeslu aprunātājiem. Tas katrā ziņā mudina visus ticīgos sirsnīgi lūgt: “Svētīts lai top Tavs Vārds.” Šādiem ļaudīm labāk nemaz neizteikties par Dievu, tāpēc ka ar savu runāšanu viņi tikai apkauno Dieva svēto Vārdu!

Mēs te nerunājam par krietnu kristiešu vājībām, ko viņi paši nožēlo un nosoda Dieva priekšā, un viņu grēki tiem top piedoti. Mēs runājam par tādiem, kas piekopj un aizstāv atklātu grēku – savtību, netaisnību darījumos, cietsirdību pret padotajiem un negodīgumu sabiedriskās lietās, kas izraisa svētā un dārgā Vārda zaimošanu.

Šādu grēku darītājiem un cildinātājiem ir būtiski norādīt Jūdas Iskariota grēku. Jā, arī tādi ļaudis kā Jūda atrod sev vietu ticīgo vidū un runā garīgas runas, tomēr savā ikdienas dzīvē tie rada šo piedauzību, gluži kā to darīja Jūda, kas nodeva Cilvēka Dēlu ar skūpstu (Mk.14:45). Ak, kaut šie cilvēki iztrūktos Dieva liesmojošās bardzības priekšā, jo viņi ar savu rīcību izraisa Kristus svētā Evaņģēlija zaimošanu!

Ārēji krietni un nevainojami ļaudis dažreiz ar ļaunu prieku izceļ sliktus piemērus Dieva tautas vidū. No droša attāluma tie pauž savas apsūdzības un apgalvo, ka tādi esot visi Dieva ļaudis. Tie Jūdas darbus piedēvē visam mācekļu pulkam. Šiem paštaisnajiem cilvēkiem ir laba reputācija šajā pasaulē, tāpēc viņu zaimi par Jūdas Iskariota grēku tik ļoti spēcīgi ietekmē vientiesīgos prātus, ka tie novēršas no Dieva vārdiem, bet patiesi Dieva draugi allaž rūpējas par Viņa godu, un tie vienmēr dievbijīgi saskatīs atšķirību starp viltus mācekļiem un ticīgo pulciņu, kas turas pie Tā Kunga un Viņa vārdiem.

Mīlestība nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Mīlestība nepiemin ļaunu. Mīlestība uzmanīgi pārbauda visu, kas var kaitēt Evaņģēlija reputācijai, un tā drīzāk apklās mācekļu vājības, nevis tās palielinās. Taču ikvienam kristietim arvien jāpatur prātā, ka ir pilnīgi neiespējami, ka mācekļu pulks varētu sastāvēt vienīgi no negodīgiem liekuļiem, kas dzīvo klajās Iskariota kaislībās. Ja tā būtu, draudze nevarētu pastāvēt, bet drīz vien izjuktu un tiktu izklīdināta.

Atceries, ka Jēzus mācekļu pulkā bez Jūdas bija arī Pēteris, kas krita un maldījās. Viņš nocirta augstā priestera kalpam ausi un pēc tam cilvēciskās bailēs meloja un noliedza, ka pazīst savu Skolotāju. Kā redzams, arī ticīgos mācekļos vēl bija visādas vainas un trūkumi. Taču atgādināsim tikai divus gadījumus Pētera dzīvē.

Pirmajā gadījumā redzam, kā jāizturas cilvēkam, kas redz kristieša vājības. Kad Pēteris nocirta augstā priestera kalpam ausi, Jēzus tūlīt to steidza dziedināt, bet pārgalvīgajam māceklim deva nopietnu pamācību (Lk.22:50-51). Tāpat arī mums ir jāsteidzas palīgā maldīgam brālim un jāsniedz nepieciešamais pamudinājums. Otrajā gadījumā redzam, kā Jēzus laboja mācekļa vainu un vērsa to par labu, tā ka Pēterim nācās bēgt laukā un rūgti raudāt (Lk.22:54–62).

Viņa asaras vēl šodien visai pasaulei māca atzīt, ka Pēteris bija patiess un krietns māceklis, un arī iepriekš viņš netika saukts par meli, aizliedzēju, zvērētāju un nedeva cilvēkiem iemeslu domāt, ka Kristus mācekļiem šādi grēki būtu raksturīgi. Grēkos, ko es pats sevī nosodu, var vainot tikai un vienīgi manu ļauno miesu, nevis Evaņģēliju, kā to dara nezinoši ļaudis.

Mums jābūt modriem un jādzīvo cienīgi, lai mūsu kļūdas un grēki nebūtu iemesls zaimošanai, bet, saskaņā ar Dieva providenci, gluži kā Pētera kļūdas būtu nopietna pamācība pret visu mūsu vājumu! Bieži vien mācība, ko kristietis nav sniedzis citiem ar savu nevainojamo dzīvi, ir īstenojusies ar viņa vaļsirdīgo, godīgo nožēlu par pieļautajām kļūdām!