Dieva nākšana

Cilvēka vai tautas dzīvē ir laiki, kad dziesma un mūzika apklust. Dažreiz tas tiek aizliegts, tāpēc ka ir zināms, cik svarīga ir mūzika dievkalpojumā. Bet dažreiz cilvēki kļūst mēmi arī tādēļ, ka viņus nospiež bailes vai bēdas. Kas ir priecīgs, tas trallina vai svilpo kādu dziesmu. Kas ir bēdīgs, tas nokar galvu kā apvītusi puķe, kurai trūkst ūdens.

Bet varbūt mēs zinām arī, cik tas ir skaisti, kad, piemēram, slimnīcā kāds bērnu koris ierodas apmeklēt slimniekus vai kad bērēs atskan mūzika un dziesmas. Svētajos Rakstos mums dažādās vietās rādīts, kā debesis atskan dziedāšana Dieva troņa priekšā, arī piemēram, “alelujā”. Tas ir ebreju vārds, kas nav pat jātulko, kad mēs to atkal un atkal dziedam. Tas nozīmē gluži vienkārši – “slavējiet Dievu”.

Un tieši bēdu un satriektības noskaņojumā ieskanas priecīgā vēsts – mūsu Dievs, izrādās, neguļ, kā kādam ir šķitis. “Tas Kungs nāk kā varonis, karavīrs Viņš uzsāk kara gaitu, Viņš liek atskanēt kara saucienam, Viņš nostājas kā varonis pret Saviem ienaidniekiem.” Viņš nāk kā Glābējs un Atbrīvotājs.

Šī nākšana ir varena un daudz ko sagāž. Tā aprakstīta, minot kara saucienus, kā ar kliedzienus, kādi atskan, dzimstot bērnam. Visu dabu skar šis notikums. Pēc kara saucieniem seko uzvara ar sagūstīto un ap spiesto atbrīvošanu. Dzemdību sāpēm seko prieks par mazo bērnu, kas ieradies pasaulē.

Šajā gadalaikā mēs šādu pēkšņi ierašanos un apvērsumu varam sajust, piedzīvojot, kā pēc ziemas ar sniegu, ledu un aukstumu strauji iestājas pavasaris – sazaļo koki, lauki greznojas puķēm, glāsta silti saules stari… Nav nekāds brīnums, ka to bieži apdzied tautasdziesmās un tā pat arī baznīcas dziesmās.

Vai ari atcerēsimies vēl ne senās Lieldienas, kad svinējām un apdziedājām priecīgo vēst par mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanos. Mūsu dzīvē kā visvarena parādās nāve, ne viens nespēj no tās izvairīties. Priecīgā vēsts par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos pauž, ka šī nāves visvarenība ir lauzta. Un ir taču zīmīgi, kā arī šajos svētkos cilvēkus saviļņo prieks. Un ari Svētajos Rakstos pavasaris, tā nākšana ir kaut kas priecīgs, tas izmantots kā līdzība sludinot mirušo augšāmcelšanos.

Mums, kristiešiem, to īpašā veidā vajadzētu apdomāt, kad mēs sludinām: nāve gan pieder pie mūsu dzīves, tāpēc ka mums visiem reiz jāmirst. Taču Jēzus Kristus ir uzvarējis nāvi un ļaunumu šajā pasaulē, un Viņš vada mūs cauri nāvei uz mūžīgo dzīvošanu. Un tā ir šāda gūstekņu atbrīvošana.