Cilvēks līdzīgs tārpam

“Tā arī ir debesu ķermeņi un zemes ķermeņi; bet citāda godība ir debesu ķermeņiem un citāda zemes ķermeņiem.” [1.Kor.15:40]

Apustulis vēlas pateikt šo: aplūko Dieva radības bezgalīgo daudzveidību! Jau zemes ķermeņu vidū ir liela atšķirība. Cik gan daudz lielāka atšķirība ir starp debesu un zemes ķermeņiem – starp kokiem, akmeņiem, metāliem uz zemes un sauli, mēnesi un zvaigznēm debesīs.

Tāpat lielas atšķirības ir arī starp debesu ķermeņiem. “Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru” [1.Kor.15:41]. Dieva radībā valda bezgalīga daudzveidība!

Nebaidies, ka mūsu Dievam trūktu padoma, kādas miesas mums dot pie augšāmcelšanās! Lai kādas būtu jaunā ķermeņa īpašības, tās, bez šaubām, būs nevainojami piemērotas jaunajai pasaulei un spējām, kas tur piemitīs mūsu dvēselei. Mūsu pašreizējais ķermenis ir veidots atbilstoši mūsu pašreizējām dvēseles spējām un tagadējai pasaulei. Un visas dzīvnieku miesas ir veidotas atbilstoši Dieva dotiem instinktiem, kā arī videi, kurā tie dzīvo – zivis ūdenī, putni gaisā, dzīvnieki virs zemes un tārpi zemē.

Kad dzīva radība pārceļas jaunā vidē, lai, tā sakot, sāktu jaunu pasauli, tā saņem jaunu miesu, kas piemērota jaunajai situācijai. Piemēram, kad kāpurs vairs nerosās magnolijas krūmā, bet taisās kļūt brīvs un lidināties gaisā, tas iegūst jaunu ķermeni un spārnus, kas derīgi jaunajai videi un uzdevumiem.

Droši vien vairums no mums zina, ka visi tauriņi kādreiz ir bijuši kāpuri. Viņi ir līduši un rāpojuši pa zemi, bet tagad lidinās gaisā. Tas ir brīnišķīgs salīdzinājums, ko Radītājs devis cilvēkam, “tārpam” [Īj.25:6] un viņa drīzajai pārmaiņai. Aplūkosim šo salīdzinājumu rūpīgāk.

Zīdkāpuri ir ļoti vāja suga visu citu dzīvo radību vidū. Lai arī zīdkāpuru kokonus izmanto skaista un izturīga zīda ražošanā un zīdkāpuri, šķiet, ir mazliet cildenāki par kāpostu kāpuriem un citiem kāpuriem, tie visi tik un tā ir nožēlojamas, pa zemi lienošas būtnes. Bet tieši šīm nožēlojamām, lienošajām būtnēm Dievs ir sagatavojis īpaši jauku nākotni, jā, brīnišķīgu pārmaiņu.

Kad zīdkāpura laiks ir beidzies un kāpostu kāpuram vairs nav jāložņā pa pīšļiem, tos ievieto tādā kā zārkā – tiem apkārt izveidojas maza, melna čaula, kurā kāpuri ziemas laikā snauž. Bet pavasarī saule modina sastingušo dabu un kāpuri, kas izgulējuši ziemu, nāk laukā, lai dzīvotu jaunā pasaulē. Tagad tie vairs neložņās pa pīšļiem vai pa raupjām kāpostu lapām. Tie līksmosies svaigā gaisā un saules gaismā un savai iztikai lietos tikai jaukās puķes. Tiem doti brīnišķīgi, viegli un zeltaini spārni, ar ko tie paceļas virs zemes un lidinās gaisā.

Kurš gan te nepazīst sava brīnišķīgā Debestēva valodu? Kurš gan te neredz Viņa dotu īpašu salīdzinājumu, kas atklāj Tēva domas un plānus par mums. Tas tiesa, ka šeit virs zemes mēs esam līdzīgi nabaga tārpiem un ložņu radībām. Tomēr mēs esam radīti pavisam citai dzīvei. Mēs dodamies pretī kādai izcilai pārmaiņai un pārvērtībai.

Kad mūsu pārbaudījumu laiks būs beidzies un mēs vairs neložņāsim pīšļos, Dievs mūs visus vedīs jaunā pasaulē, kas būsim tapuši viens gars ar To Kungu, kurš nācis no debesīm. Tur mēs būsim izglābti un godības pilni. Mēs baudīsim mūžīgu sauli, uzlūkojot Viņa žēlastības pilno seju. Un, apveltīti ar jaunām un brīnišķām spējām, mēs priekā būsim kā apreibuši no Viņa atklātās gudrības, mīlestības un žēlastības.

Tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mēs saņemsim jaunas miesas un nepaliksim mūžīgi bezmiesas gari (kādi esam starpstāvoklī starp nāvi un pēdējo tiesu), jo mums jāieiet jaunā pasaulē, kas būs pilnīgāka un brīnišķīgāka par kritušo un izpostīto pasauli, kurā mājojam pašreiz.

Tā būs pasaule, kur “nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis. ..Nekas tur vairs nebūs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu” [Atkl.21:4, 22:3–4].

Un šai jaunajā pasaulē Dievs Tas Kungs – kas nekad nedarīs Savus darbus sliktākus, bet vedīs tos pretī lielākai pilnībai – katrā ziņā apliecinās Savu gudrību, labestību un spēku daudz brīnišķīgākā veidā, nekā to darījis šai ļaunajā pasaulē. Tādēļ ir būtiski, ka tad mūsu ķermenis būs apveltīts ar tādu prātu, kas piemērots jaunajai pasaulei un baudīs tās harmoniju, kur mēs saņemsim daudz pilnīgāku godības pilnā Radītāja atziņu.

Jo tur “Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība” būs patiesi saredzamas “Viņa darbos” [Rom.1:20] un Viņa darbi būs nesalīdzināmi pilnīgāki un diženāki nekā visi tie, ko esam redzējuši tagadējā pasaulē, mūsu bērnības mājās, kuras grēks ir postījis un aptumšojis.