Cilvēciska tuvākmīlestība
Mēdz būt arī “cilvēciska” tuvākmīlestība. Tā ir gatava uz vislielākajiem upuriem, patiesu kristīgo mīlestību tā bieži vien pārspēj ar savu dedzīgo nodošanos un redzamiem panākumiem, tā runā kristīgu valodu ar pārliecinošu, degošu daiļrunību.
Bet apustulis saka: “Ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina..” Tas nozīmē ja ārējos mīlestības darbus es savienoju ar pilnīgu atdošanos, bet man “nebūtu mīlestības” (proti, kristīgas mīlestības), “tad tas man nelīdz nenieka” (1.Kor.13:3).
Cilvēciska mīlestība mīl citus sevis paša dēļ, kristīga mīlestība mīl citus Kristus dēļ. Tāpēc dvēseliska mīlestība meklē pilnīgu saplūšanu ar citiem, tā nemīl otru, respektējot viņa brīvību, bet kā tādu, kas ar viņu sasaistīts, tā grib iegūt otru par visu varu un iekarot, tā apdraud otru, grib valdīt un būt tāda, kurai nespēj pretoties.
Cilvēciskai mīlestībai patiesība neko daudz nenozīmē, tā to relativē, jo nekas nedrīkst nostāties starp viņu un mīļoto cilvēku, arī patiesība ne. Tāda mīlestība iekāro otru, viņa klātieni, viņa pretmīlestību, bet nekalpo. Vēl vairāk tā iekāro arī tur, kur šķietas kalpojam.

Ieskaties