Apustuļa Pētera liekulība

Līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi. [Gal.2:13]

Ja nu Pēteris liekuļoja, tad viņš noteikti zināja, kas ir un kas nav patiesība.

Pāvils saka: citi pievienojās Pētera liekulībai, tā ka arī Barnaba tika aizrauts līdzi šajā pašā liekulībā, kas būtu varējusi kļūt par iemeslu pagānu uzņemtā Evaņģēlija izpostīšanai – ja Pāvils nebūtu nostājies pret Pēteri.

Tā taču ir apbrīnojama lieta, ka Dievs Savu Baznīcu un pašu Evaņģēliju tolaik ir uzturējis ar viena vienīga cilvēka palīdzību.

Tikai Pāvils viens stāv stingri – savu biedru Barnabu viņš ir pazaudējis; Pēteris ir nostājies pret viņu. Tā reizēm viens cilvēks koncilā var panākt vairāk par visu koncilu.

To saku tālab, lai mēs ar vislielāko uzcītību mācītos artikulu par attaisnošanu, visskaidrākā veidā nošķirdami Evaņģēliju no Bauslības un šajā ziņā itin neko nedarītu liekulīgā veidā, nepiekāptos nevienam ne par mata tiesu, ja gribam saglābāt neskartu Evaņģēlija patiesību un ticību.

Nekas cits nestājās pretī ticībai tik spēcīgi kā Bauslība un prāts. Tādēļ – ja tavu sirdsapziņu biedē Bauslība un Dieva tiesa, tad neprasi padomu prātam, nedz Bauslībai, bet meklē sev pamatu tikai žēlastībā un mierinājumu Vārdā. Turies pie tā un ne pie kā cita – itin kā par Dieva Bauslību nekad neko nebūtu dzirdējis.

Tā tiešām ir brīnumaina lieta, ka tik izcili vīri – Pēteris, Barnaba un citi – tik ātri un viegli krita grēkā tieši tā darba dēļ, kuru viņi paši agrāk bija mācījuši un atzinuši par pareizu.

Tā nu mēs ar visām savām dāvanām, lai cik labas tas nebūtu, neesam gluži nekas, ja Dievs nav ar mums. Ja Viņš atrauj no mums savu roku, tad visa mūsu gudrība, visas zināšanas nav gluži nekas.