Vēsturiskā mantojuma nesēja

Rietumi gatavojas atteikties no sava vēsturiskā mantojuma.

Tie kļūst naidīgi pret Kristu. Šī ir mūsu laika unikālā situācija, un tā ir īsta sabrukšana.

Kristīgās baznīcas atrodas visa esošā sabrukuma vidū kā viduslaiku un reformācijas mantojuma sargātājas, bet galvenokārt kā Dieva brīnuma liecinieces Jēzū Kristū “vakar, šodien un mūžīgi” [Ebr.13:8].

Tomēr blakus baznīcām stāv “ierobežojošais spēks”, sakārtojošās varas paliekas, kas joprojām efektīvi pretojas sabrukšanai.

Baznīcai ir unikāls uzdevums. Corpus christianum ir sagrauts. Corpus Christi stāv pretī naidīgai pasaulei.

Baznīcai ir jāliecina par Jēzu Kristu kā par dzīvo Kungu, un tai tas jādara pasaulē, kas ir novērsusies no Kristus pēc Viņa iepazīšanas.

Kā vēsturiskā mantojuma nesējai baznīcai, gaidot Tiesas dienu, ir pienākums pret vēsturisko nākotni. Tās vīzija par visu lietu galu nedrīkst paralizēt tās vēsturisko atbildību.

Baznīcai jāatstāj beigas Dieva ziņā, kā arī iespēja, ka vēsture turpināsies. Abas lietas ir tās pienākums.