Viņš gaidīja

“Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” [1.Moz.13:17]

Te redzam, ka Ābrahams, kas pēc apsolījuma ir Kānaāna zemes kungs, tomēr šeit ir tikai viesis, un viņam nav noteiktas vietas, kur viņš ar savējiem varētu mierīgi apmesties; viņš tiek dzenāts no vienas vietas uz citu un ir spiests nemitīgi pārceļot.

Tas arī ir iemesls, kādēļ tēvi pat miesīgus, laicīgus apsolījumus ir uzlūkojuši un novērtējuši garīgā izpratnē – kā Ebr.11:9-10 ļoti skaisti sacīts: “Ticībā Ābrahams apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzaku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlājs un radītājs ir Dievs.”

Tā nu Ābrahams šādā ticībā pārcieta ilgos klejojumus svešumā un nedusmojās par to, ka Lats bija iemantojis ļoti labu un izdevīgu apmešanās vietu.