Vai mums vispirms jāatrisina savas problēmas?

Šodien tas ir plaši izplatīts uzskats visās Baznīcās. Taču nav noteikumu, kas būtu jāizpilda, lai saņemtu Dieva piedošanu un mīlestību.

Lūk, kāda kristīga laja [Kīts Millers] stāsts [“Pūķu mājvieta”], kas sākumā var šokēt, bet kas parāda milzīgo mierinājumu, ko dod Konkordijas Formula, pamatodamās uz Rom.1:17; 3:28; 5:5-8.

Kādu vakaru pirms daudziem gadiem es ar draugu pusdienoju kafejnīcā, kad pie mūsu galdiņa apsēdās izskatīga jauna sieviete. Es pazinu šo sievieti. Viņa apmeklēja svētdienas skolu, kur biju skolotājs. Mēs sākām sarunāties. Pēc kādām 40 minūtēm viņa ar ilgām sacīja:

“Es patiešām ticu, ka jūs esat atradis cerību savā ticībā. Un es godīgi gribētu sākt veltīt dzīvi Kristum .. Bet nevaru.”

“Kādēļ ne?” es pavaicāju.

“Tāpēc, ka man ir problēma, ko nevaru atrisināt.” Viņa kodīja lūpas un raudzījās lejup uz papīra salveti, ko bija salocījusi mazā kvadrātiņā.

“Bet tāpēc jau kristietība tiek saukta par labo vēsti,” es sacīju. “Mēs nespējam atrisināt savas problēmas. Es nevaru apsolīt kaut ko mainīt. Vienīgais, ko varu darīt, ir pieņemt Viņa mīlestību un žēlastību.”

“Bet,” viņa vilcinājās, “es nejūtos tā cienīga, kamēr neesmu tikusi galā ar šo problēmu.”

“Klausies, Suzan, vecā, labi zināmā dziesmā nedzied: “Tāds, kāds es esmu, kad esmu ticis galā ar savu galveno problēmu”, bet gan: “tāds, kāds es esmu, bez jebkāda attaisnojuma Dieva priekšā!””

Viņa manī paskatījās ar savādu cerības ausmu. “Vai jūs tiešām tam ticat?” viņa vaicāja.

“Es par to galvoju ar savu dzīvi.”

Vairākas minūtes viņa skatījās lejup uz savām rokām.

“Labi,” viņa teica gandrīz izaicinoši, “katru ceturtdienas vakaru es pārkāpju laulību ar vīrieti, kuram ir sieva un vairāki mazi bērni. Un nespēju to pārtraukt. Kā lai ieeju jūsu kristīgajā ģimenē?”

Es pēkšņi uz viņu paskatījos. Es to nebiju gaidījis. Mana pirmā reakcija kā kristīgās Baznīcas loceklim būtu nodomāt, ka viņa vēl nav gatava Kristum.

Pēkšņi es aptvēru, cik neīsti mēs, kristieši, esam. Protams, mēs gribētu, lai šī sieviete pārtrauc laulības pārkāpšanu. Mēs nedomājam: “Tāds, kāds es esmu, bez jebkāda attaisnojuma”, bet: “Tāds, kāds es esmu, kad bez ierunām apsolos laboties un atmest savus galvenos grēkus.” Un šī meitene ar savu atklātību bija pienaglojusi mani. Viņa zināja, ka tai nav spēka pārtraukt grēkošanu. Un tomēr tas bija viņas vājums, kas veda pretī Kristum.

Es domāju par Jēzu un to, ko Viņš darītu šajā situācijā. Tad es paraudzījos sievietē. “Protams, jūs nevarat veltīt savu dzīvi Kristum tāda, kāda esat,” es pasmaidīju. “Viņš zina, ka jūs gribat pārtraukt tikšanos ar šo vīrieti, un es nezinu, kur citur jūs varētu cerēt rast drošību un spēku pārtraukt šīs attiecības. Tāpēc, ja jūs savu dzīvi veltīsit Kristum tūlīt, tad ceturtdienas vakarā, ja jums šķitīs, ka nespējat neredzēties ar šo vīrieti, ņemiet līdzi Kristu. Lūdziet Viņu dot jums spēku pārtraukt šīs attiecības.”

Un viņa pārkāpa pāri straumei un kļuva kristiete.

Cik gan grūti mums aptvert, ka Evaņģēlija apsolījumam nav nosacījumu. Alkoholiķis, narkomāns, nenoliedzams grēcinieks var to saņemt. Jo tas ir Evaņģēlijs. Un Baznīca, kas patiešām sludina par bezdievīgo taisnošanu, vienmēr pieņems šādu cilvēku vispirms, un tad tā paļausies, ka jaunais ticīgais ar Svētā Gara palīdzību atrisinās savas problēmas.