Pieviļ pats sevi

Ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi. [Gal.6:3]

Te Pāvils atkal norāda uz novirzienu dibinātājiem un parāda tos īstajā gaismā, jo viņi ir bargi un bez žēlastības — tie nicina vājos un nenes viņu nastas, bet (tāpat kā daži laulātie vīri un ļoti stingri skolotāji) grib visu mērīt pēc savas mērauklas. Viņiem nepatīk nekas cits, kā vien tas, ko paši ir darījuši, un tu kļūsi par viņu lielāko ienaidnieku, ja neatzīsi par labu visu, ko tie saka un dara, visās lietās pielāgodamies viņu tikumiem.

Tie ir augstprātīgi ļaudis, kuri atļaujas visu vērtēt pēc savas parauga.

Kā Pāvils šeit saka, viņi iedomājas, ka ir kaut kas, proti, ka viņiem ir Gars, ka viņi saprot visus Rakstu noslēpumus, turklāt nevar ne maldīties, ne krist grēekā, tātad viņiem nav vajadzīga grēku piedošana. Tādēļ Pāvils pamatoti piebilst, ka viņi nav nekas — ar savām muļķīgajām iedomām, ar šķietamo gudrību un svētumu tie pieviļ paši sevi.

Viņi neko nesaprot no Kristus, nedz arī no Kristus likuma. Citādi tie sacītu: Mīļais brāli, tu ciet no šāda trūkuma; bet es — no kāda cita. Dievs man ir atlaidis desmit tūkstošu talentu parādu, un arī es tev gribu atlaist tavu simts grašu parādu, bet viņi visu prasa ar vislielāko stingrību un negrib paciest un panest nekādas vājo nastas, tādēļ viņu bardzība daudzus apgrēcina. (Mt.18:24-35)

Dvēseļu ganiem pret saviem ļaudīm ir jāizturas tā, lai tie viņus cienītu un apbrīnotu — nevis viņu pašu personas dēļ, bet viņu amata un kristīgo tikumu dēļ, kuriem vislabāk jāparādās tieši viņu piemērā.

Tādēļ Pāvils šajā vietā ļoti pareizi attēlo bargus svētos, kuriem pietrūkst žēlsirdības: tiem, šķiet, ka viņi ir kaut kas, proti, tie kļūst iedomīgi savu tukšo un maldīgo iedomu dēļ, paši ir ļoti augstās domās par savām zināšanām un svētumu, tomēr patiesībā viņi nav nekas, bet tikai pieviļ paši sevi.