Patiesība – vairākums – vienotība

Baznīcas lēmumus pie mums sanāksmes un komisijas gandrīz bez izņēmuma pieņem pēc vairākuma principa. Pastāv stingra baznīcas vadības vai draudžu priekšstāvju sanāksmju hierarhija, sākot ar reģionālām un pārreģionālām sinodēm, līdz pasaules līmeņa starpbaznīcu ekumēniskām konferencēm. Ar to saistīts biezs komisiju tīkls. Arī baznīcas vadības līmenī svarīgākos lēmumus pieņem koleģiāli orgāni.

Baznīcas sanāksmes pārstāv draudzi, un tādēļ to veidošanas gaitā rūpīgi raugās uz to, lai tajās būtu pārstāvētas visas grupas, virzieni un intereses. Šeit vēl jāpiebilst, ka ne katram ir iespēja līdzdarboties šādās sapulcēs – jau nepieciešamo laika resursu dēļ vien. Baznīcas kārtībai šeit paraugu sniedz parlamentārā demokrātija, un tādējādi lēmumu pieņemšanā šādās sanāksmēs galvenais mērķis ir panākt konsensu un izveidot draudzes uzskatu koptēlu, kas tad draudzei arī būtu pieņemams un saprotams. Vairākums veido autoritāti, kas lēmumus un paziņojumus padara saistošus. Šāda veida sanāksmju organizēšana ir stingri noteikta, un var novērot arī to, ka to skaits un sēžu ilgums pastāvīgi pieaug. Tās ir svarīgas ne vien baznīcā, bet arī attiecībā uz sabiedrību. Ar šādiem vairākuma lēmumiem var pamatot baznīcas autoritāti. Atsevišķa persona var tverties aiz tās un uz to atsaukties, bet tikpat labi tā ar šīm sanāksmēm var arī manipulēt. Šīs aktivitātes ir visnotaļ saprātīgas, un nebūtu jānovērtē pārāk zemu tas, ar kādu pašsaprotamību šādā ceļā tiek pieņemti svarīgi lēmumi labas kārtības un pārvaldes nodrošināšanai baznīcā. Problēmas šeit patiesībā vienmēr rodas tikai tad, kad cīņā par vairākumu pašam jāzaudē, un tad var rasties sašutums, protesti un notikt pat aiziešana. Bet šādai pieejai nav arī alternatīvas – baznīcā jau nav izvēles starp demokrātiju un monarhiju, jo abas tās ir lēmumu un vadības īstenošanas pasaulīgas formas. Taču ir gan jāapsver, kā šajās norisēs viena pret otru attiecas patiesība un vairākums un kādas tam ir sekas baznīcas vienotībai.

Grieķu vārds “ἐκκλησία” Jaunajā Derībā var apzīmēt tiklab kristīgo draudzi ar tās dievkalpojumu, kā arī cilvēku sapulci, kas sadrūzmējušies protestējošā pūlī vai paredzētā kārtībā un atbilstoši likumam. Tā, piem., Ap.d.9:31 mēs lasām par baznīcām vai draudzēm dažādās vietās, bet Ap.d.19:21-40 arī par Efezas sudrabkaļu izraisītu ļaužu pulcēšanos protestam pret apustuļa Pāvila Kristus sludināšanu, tāpēc ka tie bijās pazaudēt ienākumus, ko tiem deva Artemīdas kults. Ļaudis traucās uz amfiteātri, un tur “citi sauca šā, citi tā, jo sapulce (ἐκκλησία) bija sajukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā” (Ap.d.19:32). Sinonīms vārdam sapulce ir arī “sinode”, kas mūsdienās kalpo vēl tikai baznīcas sanāksmju apzīmēšanai, kurās tiek pieņemti izšķiroši lēmumi, kamēr atbilstošais latīņu vārds “concilium” resp. angļu “council” bieži noder visa veida laicīgu un baznīcas sapulču neitrālai apzīmēšanai. – Un, beidzot, ja kristīgo draudzi grieķu valodā apzīmē ar vārdu “Σύναξις;”, tad, ar šo vispārīgo vārdu apzīmējot ļaužu sapulcēšanos, tiek uzsvērts ne tās īpašais saturs, bet gan vairāk sanāksmes ārējais veids. Cilvēki var pulcēties dažādu iemeslu dēļ, un tas arī dažādi var notikt. Izšķirošā iezīme parādās tikai tad, ja pajautājam, kā dažādās baznīcas sanāksmes, kas notiek tikšanās, apspriešanās un lēmumu pieņemšanas nolūkā, attiecas pret dievkalpojumu kā būtisku draudzes dzīves formu. Dažās baznīcās sinodes vai koncili tiek “celebrēti” – kā to var sacīt arī par dievkalpojumu – un tad Svētie Raksti tiek “intronizēti”, tā, kā tiem arī dievkalpojumā redzami, bet tad arī dzirdami, būtu jāatrodas viduspunktā. Tas norāda arī uz to, ka dievkalpojums ne vien veido ietvaru šīm baznīcas lemjošajām sanāksmēm, bet arī uz to, ka šeit ir runa par sadraudzi trīsvienīgā Dieva Vārdā. Sinodes un līdzīgas sanāksmes var veidot arī pēc parlamentāra piemēra, un tad arī bieži vien runa – diemžēl – ir par “baznīcas parlamentu”. Bet tās var uzlūkot arī saistībā ar sapulcēšanos dievkalpojumā, un tad priekšplānā izvirzās draudzes garīgā kopība un var rasties nepieciešamā skaidrība, vērtējot dažādas lietas un pieņemot lēmumus – skaidrība, kas citkārt viegli iet pazušanā, kad vairākums veido savus likumus un cenšas panākt konsensu.

• Par darba kārtību izdarīt skaidrus lēmumus iespējams tad, ja izvirzām jautājumu, kas pieder un kas nepieder pie draudzes uzdevuma – draudzes, ko nosaka dievkalpojuma sapulce. Baznīcas sanāksmes pie mums ir efektīva un tādēļ arī iecienīta un apstrīdēta platforma, no kuras aizsniedzama sabiedriskā doma. Daudz no tā, kas šajās sanāksmēs tiek likts priekšā, izrādās kā lieks vai arī maldinošs, ja pārbauda to, vai runa ir tikai par sabiedriskajām interesēm, vai sabiedrībā sludināmo Dieva vārdu.
• Apspriedēm un lēmumiem nepieciešami pamatojumi un mērauklas. Būtu pilnīgi nepareizi, ierobežoties tikai ar uzskatiem un censties pārvarēt pretrunas ar vairākuma lēmumu vai, kas notiek daudz biežāk, ar kompromisu palīdzību. Bet tieši šajā vietā parādās lielā bezpalīdzība, kas rodas no tā, ka baznīcas lēmumu pamatojums Svētajos Rakstos, Dieva vārdā, tiek historizējoši relativizēts un līdz ar to atcelts. Ja pamatojas uz Svēto Rakstu skaidrojumu daudzveidīgumu un mainīgumu, tad neizbēgami nonāk pie tā, ka uzskatu subjektivitāte un plurālisms tiek paaugstināts par principu. Tad teoloģiskas tēmas, kurām visnotaļ ir stabila vieta sanāksmju darba kārtībā, tiek aplūkotas, raugoties vispirms no tā, kā konkrēto faktu sapratīs un pieņems sabiedriskā doma (“kā tas izskatās no ārpuses?”), bet ne no tā, kas ir patiess un nepieciešams pestīšanai. – Tad, aplūkojot ētikas tēmas, priekšplānā netiek likts jautājums par Dieva baušļiem kā nemainīgu mērauklu, grēku nožēla un piedošanas saņemšana pēc Dieva gribas, bet gan cilvēku problēmu risināšana un saprašanās, pamatojoties uz sabiedrības akceptu, ar izvirzīto mērķi nekaitināt un neatbaidīt cilvēkus, tos neaizvainot.

  Ar daudziem piemēriem varētu pamatot secinājumu, ka tur, kur Dieva vārds – tāds, kāds tas ir Svētajos Rakstos – vairs nav pamats un mēraukla, tur par īsteno mērauklu un tādējādi par baznīcas autoritāti izvēršas kvantitatīvais jeb vairākuma konsenss. Kas šajās un citās sakarībās jautā tikai to, kas ir iespējams vai neiespējams, tas pazaudēs to, kur runa ir par patiesību un maldiem un, tātad, par pestīšanu un pazudināšanu. Lēmēju sanāksmes tad ir tikai instruments, ar kura palīdzību baznīca piemērojas sabiedrībai.

  Vairākuma pieņemtie lēmumi galu galā vienmēr nozīmē uzvaru un zaudējumu, ja no paša sākuma netiecas pēc kompromisa, kas nedz nes labumu, nedz sagādā kaitējumu, bet vienīgi morāliskā vai politiskā aspektā pauž vēlēšanos sasniegt vienotību.

  Vēstījumā par pirmo mums zināmo kristiešu draudzes sanāksmi, t.s. “apustuļu koncilu” Jeruzalemē” (Ap.d.15:1-29), rodamas dažas norādes, ko vērts apdomāt. Strīds par Mozus bauslības spēkā esamību pagānu kristīgajām draudzēm attiecas uz to, kas ir izšķirošs pestīšanai: “Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.” (Ap.d.15:1). Nemiers un strīds draudzē ir ļoti liels, un tikpat dzīva ir arī polemika sanāksmē. Bet Pētera, Barnabas un Pāvila runās viss orientēts uz trīsvienīgā Dieva vārdu un darbu un pēc tiem tiek izšķirts, kas ir tas, kas liedz iegūt pestīšanu un kas ne. Tāpēc ar visu nopietnību jācīnās ne tikai vienam pret otru, bet vienam par otru, jo miers cilvēku starpā nevar aizvietot mieru ar Dievu. Lēmumi par mācību un dzīvi skar to, kas nepieciešams pestīšanai. Pārrunu rezultāti, par ko draudzes tiek informētas vēstulē, nenorāda uz kaut kādu vairākuma lēmumu – vairākuma, kuram būtu īpaša autoritāte. Tur sacīts “mēs vienprātīgi nospriedām” (Ap.d.15:25), un šis lēmums pamatots vārdos “Jo Svētajam Garam un mums ir paticis..” (Ap.d.15:28). Šīs augstās pilnvaru pretenzijas veido reizē skaidru norobežojumu un satur iespēju draudzēm Gara identitātē veikt pārbaudi un pieņemt lēmumu. Tad saskaņa un piekrišana pastāv draudzes garīgajā pamatojumā. Taču šeit var arī parādīties draudzes robeža līdz pastāvošās vienotības sabrukšanai. Tad uzvaras un zaudējuma vietā starp vairākumu un mazākumu stājas garu pārbaude un atšķiršana, ko veic Svētais Gars Dieva vārdā. Tie nav patvaļīgi izraudzīti temati, kas iekvēlina šādus strīdus, bet tādēļ jo rūpīgāk un skaidrāk būs iespējams atšķirt, kur runa ir par pestīšanas sadraudzību vienā Garā.

• No Apustuļu darbiem jāatgādina vēl kāds lielā mērā piemirsts līdzeklis attiecībā uz balsojumu baznīcas sanāksmēs, kur vēlē amatpersonas. Ja šādas vēlēšanas saistītas ar frakciju veidošanu, tad uzvara un zaudējums ne vien ietekmē vēlēšanu sanāksmi, bet notiek arī tas, ka ievēlētais kļūst atkarīgs no noteiktām vēlētāju grupām. Pēc Jūdas aiziešanas apustuļu loks tika paplašināts. Pēc noteiktiem iepriekš pieņemtiem kritērijiem tika izraudzīts neliels kandidātu skaits – šinī gadījumā tie bija divi. Pēc tam, pielūguši Dievu, apustuļi ar izlozes palīdzību izraudzījās vienu no viņiem (Ap.d.1:15-26). Gandrīz pilnīgi piemirsts tāds fakts, ka vispārējais apzīmējums “klērs” nozīmē lozi, ar kuras palīdzību iegūst līdzdalību levitu priesterības kalpošanā vecajā derībā (1.Lku.24:5 u.t.; 25:8:u.t.) un apustuļu amatā jaunajā derībā. Pār cilvēku izvēli liekama Dieva izvēle.

  Baznīcas sanāksmju lēmumos pareizā izpratnē var tikai turpināt to, no kā veidots pašā Kristū pamatotais gana un mācīšanas amats. Vairākuma kritērijs un cenšanās panākt uzvaru ar to gan nav izslēgti, taču lēmumu īstenošanā un to pieņemšanā parādās, vai baznīca šeit paliek patiesībā (Ef.4:3-6), vai arī tā pakļaujas svešiem spaidiem, svešiem spēkiem un tiek pamesta to varā. Uz šādu lēmumu īstenošanu kā arī to pieņemšanu draudzē attiecināmi vārdi: “Kristus ir nesošais pamats un tādēļ nemainīga mēraukla un Viņa vārds, nevis kāds vairākums vai mazākums. Tādēļ paļāvīgā ticībā, mīlestības pilnā paklausībā, un ievērojot precīzus noteikumus, ir jāizšķir, vai [to] runā Kristus, vai ne. Ja to sacījis Viņš, tad tas jāpieņem, ja ne, tad jānoraida.”