Par uzturēšanu un pieaugšanu cerībā

Visuspēcīgais, žēlsirdīgais un mūžīgais Dievs! Tava mīļotā Dēla svēto ciešanu dēļ uzturi manī to cerību, kas ved mani uz dzīvību!

Reizēm sirds mana ir tik nemierīga kā kuģis, kas jūras bangu mētāts. Dod man negrozāmas cerības enkuru, drošu un nekustināmu!

Mans cerības un ikviena mierinājuma Dievs [2.Kor.1:3], savaldi visu kārdinājumu un šaubu vētras!

Cik droši un negrozāmi ir Tavi apsolījumi, tik droša var būt arī svētā cerība manī.

Uz Taviem apsolījumiem es balstos, jo Savu palīdzību Tu neliegsi man. Uz Tavu labvēlību es paļaujos, jo Savu mierinājumu Tu neliegsi man.

Es pazīstu To, kam ticējis esmu, un tāpēc drošs esmu, ka man uzticēto mantu Tu spēj arī pasargāt līdz viņai dienai! [2.Tim.1:12] Tāpat no visas sirds es esmu pārliecināts, ka darbu, ko manī Tu esi iesācis, Tu arī pabeigsi līdz Jēzus Kristus dienai! [Fil.1:6]

Ir lietas trīs, kas pieceļ mani, kad esmu pakritis; kas iedrošina mani, kad esmu nemiera pilns; kas vada mani, kad esmu šaubu pārņemts. Tās ir Tava mīlestība, kurā par Savu bērnu Tu esi mani pieņēmis; apsolījumi Tavi, kuros Tu esi patiesi uzticams; spēks Tavs, kurā Tu mani esi pestījis. Tā ir trīskārši pīta virve, kuru no debesu tēvijas Tu man nolaid šīs pasaules cietumā, lai ar to paceltu mani un uzvilktu Savas godības gaismā. Tā ir cerība, manas pestīšanas enkurs, un taka, kas ved mani uz paradīzi.

Kad es meditēju par Tavu taisnību, es atrodu cerību. Kad es meditēju par Taviem apsolījumiem, mana sirds rod mieru, paļaudamās uz Tevi. Kad es meditēju par Tavu labestību, mani nepārņem izmisums par Tavu līdzjūtību. Kad es meditēju par paša vājumu, es vairs nepaļaujos uz sevi, nedz saviem spēkiem vai nopelniem.

Jo mazāk savu cerību es balstu uz smiltīm, kas ir šīs pasaules pārejošie labumi un cilvēku spēks, jo stringrāk un drošāk tā balstās uz klints, kas ir Tavi negrozāmie apsolījumi un debesu labumi.

Liec manai sirdij būt vienotai ar Tevi, lai es pilnībā spētu no pasaules novērsties un ar visu sirdi Tev pieķerties!

Es glābjos pie Tevis, kā pie žēlastības troņa un žēlsirdības altāra [Ebr.4:16], kā pie derības šķirsta un patvēruma pilsētas, kā pie stiprās klints un drošās ostas. [Ps.18:3]

Manī nav nekā cita, kā vien grēks, nāve un posts. Tevī nav nekā cita, kā vien taisnība, dzīvība, pestīšana un mierinājums. Tāpēc sevī es esmu izmisis, bet Tevī esmu cerības pilns. Sevī es esmu satriekts, bet Tevī es tieku uzcelts.

Lai vairojas mūsu bēdas un grūtības, ja vien pavada mūs Tavi mierinājumi un Tu piecel tos, kas uz Tevi paļaujas! Jo ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā. [Rom.5:3-5]

Uz Tevi, ak, Kungs, es cerējis esmu, tāpēc nepalikšu es kaunā mūžīgi! [Ps.31:2]

Āmen.