Nemitīga prieku un bēdu mija

Lai cik labi mums šajā pasaulē klātos miesīgi un garīgi, tomēr mūsos aizvien ir grēks – šis sarūgtinošais ļaunums. Taču, ja vien esam īsti bērni, kas stāvam Tā Kunga pārmācībā un esam godīgi, mēs nespēsim brīvi dzīvot savos grēkos, bet mūsu dzīve arvien būs krustā sista dzīve, jā, ilga un sāpīga savu grēku mērdēšana, tādēļ šī pasaule mums joprojām būs bēdu ieleja. Un mums nevajadzētu to iedomāties kaut kā citādi.

Protams, Tas Kungs arvien mums gatavo arī atdusu un spirdzinājumu šajā bēdu ielejā (to mēs nedrīkstam nepieminēt), un ik reizi, kad vien piedzīvojam šādu atspirgšanu un bijīgi varam priecāties, baudīsim tādu brīdi ar pateicību un izmantosim to visu tā, lai allaž būtu gatavi jauniem pārbaudījumiem. Jo viss šis pasaules ceļojums ir nemitīga prieku un bēdu mija, kur valda bezgalīgs nemiers un nepastāvība.

Sīrahs saka, ka virs zemes vienmēr būs skumjas, bailes, ilgas un, visbeidzot, nāve (Sīr.40:8-9). Tādēļ apustulis raksta, ka mums būs jāieiet debesu valstībā caur daudz pārbaudījumiem. Un mūsu dzīvi rūgtu darīs vismaz viena drūma lieta, proti, žēlastības pilnā Dieva priekšā mēs nekad šajā pasaulē nebūsim bez grēka.

Jā, mēs esam apžēloti un privileģēti kā Dieva bērni, esam izredzēti no pasaules, no tumsas izvesti gaismā, no sātana varas izglābti Dieva mīļotā Dēla valstībā. Tomēr mums arvien būs jānoskumst tādēļ, ka atkal ik dienu mēs apgrūtinām žēlsirdīgo Pestītāju ar saviem grēkiem, neticību, nepaklausību, vēsumu un nepacietību.

Mums būs jānoskumst, kad atskatīsimies uz savas dzīves laiku un Dieva uzticamo un žēlastības pilno vadību, Viņa aicinājumu, mudinājumu un gādību, kad Viņš lēnprātīgi mums piedevis visus mūsu grēkus, pārmācījis mūsu netikumus un garīgā ziņā mums nekā nav trūcis.

Mums nāksies iekšēji nožēlot savu neuzticību, vēsumu un nepaklausību, ar kādu esam izturējušies pret Viņa lielo žēlastību, ka tik maz esam mīlējuši un pateikušies par Viņa mīlestību, esam bijuši tik nepacietīgi pret Viņa pārmācību, tik nepaklausīgi pret Viņa baušļiem, neesam bijuši pietiekami modri un cīnījušies pret savu grēku. Un diemžēl mēs neesam no visas sirds nākuši pie Viņa lūgšanā.

Vai tā nav necienīga rīcība apžēlotam Dieva bērnam! Vai katram mūsu elpas vilcienam un sirdspukstam nav jāpieder mūsu Glābējam! Vai mūsu sirdij ik brīdi nav jādeg par Viņu, kas mūs dārgi atpircis ar Savām asinīm un pēc tam visu mūžu nesis Savās mīļajās rokās! Tomēr mūsu sirds joprojām ir tik auksta un nepastāvīga, tik nepaklausīga un neticīga. Vai tas viss nav tāds ļaunums, kura dēļ mums jālūdz: “Nāc, Kungs Jēzu, un dari galu šajā grēkpilnajai dzīvei! Atpestī mūs no ļauna, nāc un paņem mūs no šejienes!”

Taču blakus skumjām, ka pastāvīgi grēkojam pret Dievu, mums bez mitas nedod miera arī mūsu pašu vecā saindētā sirds, kas ir nerimtīgs ļaunums un moku avots, kas mūs nekad neliek mierā ar jaunām kārībām. Jā, sirds ir bezdievīga! Mūsu vecā sirds nekad nevēlas palikt pie Dieva, Viņa žēlastības un draudzības, bet tā nepārtraukti lūkojas uz citām lietām, uz vienu vai otru pasaulīgu mantu vai juteklisku baudu, kas sniegtu mums vairāk prieka, nekā mums dod Dievs. Taču mēs šajās lietās arvien topam piekrāpti.

Atdzimusi dvēsele nekad negūs gandarījumu laicīgās mantās, jo mūsu dvēseles Līgavainis, Jēzus, dedzīgi rūpēsies par Savas līgavas sirdi. Viņš, no vienas puses, atņems un izpostīs maldinošos prieka avotus, bet, no otras puses, Viņš sodīs mūs par šādu sirds neuzticību, un mēs piedzīvosim arvien jaunu nemieru. Diemžēl pats sāpīgākais ir tas, ka mūsu sirds nevēlas mācīties un izdarīt secinājumus, lai cik rūgti mums būtu jānožēlo sava muļķība. Tā drīz vien meklē un atrod kaut ko jaunu. Ak, nabaga sirds!