Nedot iemeslu kristiešu vārda nievāšanai

Mums pietrūkst pietiekami spēcīgu vārdu, lai pamudinātu allaž būt nomodā par savu dzīvi, vārdiem un darbiem, ka mēs nekādā veidā nedodam iemeslu kristiešu vārda nievāšanai.

Apustulis saka: “Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā.” (2.Kor.6:3–6)

Savā aicinājumā mums pienākas dzīvot tā, lai pasaule ar savām acīm ieraudzītu (pat arī ja tā līdz galam nespēj saprast), ko Dieva vārdi un žēlastība paveic pie tiem, kas šajās Dieva dāvanās dzīvo. Mūsu reputācijai ir jābūt tādai, ka kristieši ir labākie kalpotāji, pārvaldītāji, amatnieki, tirgotāji, kaimiņi utt. Tā Dieva Vārds tiks godināts un svētīts mūsu vidū un Kristus valstība ies plašumā, tā ka kristiešu dzīve cilvēku pievēršanai izdarīs daudz vairāk par pašiem labākajiem vārdiem.

Pieminēsim arī apustuļa vārdus: “Nīstiet to, kas ļauns..” (Rom.12:9) – nīstiet ne tikai acīmredzamu ļaunumu, bet arī visu, kas var nākt par apgrēcību vājiem un nezinošiem. Lai nojauktu šķēršļus Evaņģēlija ceļā, apustulis bija gatavs atturēties ne tikai no neitrālām lietām, bet arī tādām, kas pašas par sevi bija pareizas, kad viņam bija darīšana ar cilvēkiem, kuriem vēl nebija pietiekamas saprašanas.

Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem 9. nodaļā māca, ka, saskaņā ar Dieva vārdiem, viņam bija tiesības pārtikt no Evaņģēlija un kā brīvam no Bauslības viņam bija atļauts ēst gaļu, tomēr viņš no tā atteicās un bija gatavs paciest visu, lai tikai neradītu šķēršļus Evaņģēlija izplatībai. Viņš ierobežoja savu sludināšanu un reliģiskos ieradumus, kad atradās jūdu vidē, kura joprojām turējās pie levītiskajiem likumiem: viņš ievēroja jūdu priekšrakstus, gāja templī un šķīstījās pēc Bauslības. Savukārt, būdams pagānu vidē, viņš ne ar vārdu nepieminēja Bauslību, bet piemērojās viņu dzīves uztverei.

Tādējādi Pāvils kļuva par labprātīgu kalpu visiem nezinošiem, lai iemantotu viņus Kristus Evaņģēlijam. Viņš raksta: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu” (1.Kor.9:19–22).

Vai redzi šeit patieso degsmi un īsto gudrību! Lai Kristus Evaņģēlijam neradītu šķēršļus, bet iemantotu iespējami daudzus, viņš, kā iepriekš sacīts, kļuva par kalpu visiem nezinošiem, pat atteikdamies brīvi ēst un runāt.