Māksla

Vārdam “māksla” ir dažādas nozīmes, un “māksla” ir daudzveidīga. Var minēt, piemēram, amatniecību, glezniecību, tēlniecību, mūziku, literatūru utt. Tā kā minētā tēma aptver ļoti plašu teoriju un praksi, šeit to iespējams apskatīt tikai īsi. Interesentiem ieteicams iepazīties ar grāmatām, kas veltītas tieši šai tēmai.

Ir pierasts raksturot daudzus mākslas veidus kā skaistā, brīnišķā pārstāvjus vai attēlojumu. Pētot dižus mākslas darbus, piemēram, gleznas, skulptūras vai arhitektūru, šāds apraksts noteikti atbilst patiesībai. Šie darbi bieži ir skaisti, vienkārši brīnišķīgi. Tomēr nepietiek teikt, ka māksla vienīgi attēlo skaistumu. Ja aplūko dažus citus mākslas darbus, atklājas, ka šie darbi neaprobežojas ar redzama, lasāma vai dzirdama skaistā, labā utt. attēlojumu. Daudzkārt sastopams arī ārkārtīgi trāpīgs ļaunā attēlojums. Tikai skaistā vai labā attēlojums, it īpaši vienpusīgs, pārspīlēts vai caur “rozā brillēm” skatīts, nepārprotami šķiet pārsaldināts un nepatiess. Piemēram, ir daudz grāmatu, kas tādēļ stingri jākritizē. Atsevišķu cilvēku vai sabiedrības dzīvi, mīlestību un kalpošanu šīs grāmatas atspoguļo nepatiesi. Nemaz nerunājot par “kristīgo” literatūru, kas izceļas ar “rozā” vai “melnbaltiem” tēlojumiem un tāpēc ir pelnījusi nopietnu kritiku.

Tā kā cilvēka dzīves patiesā attēlojumā jābūt gan labajam, gan ļaunajam, līdz ar visiem “pustoņiem”, tam jābūt arī cilvēces cīņas atspulgam. Veids, kā to izdarīt, atkarīgs no konkrētās situācijas. Mēs esam savas paaudzes bērni un dzīvojam tai atbilstošā laikā. Mēs nerakstām grāmatas tā, kā to darīja senie grieķu vai romiešu klasiķi, mēs arī negleznojam kā Rafaels vai Rembrants, un mēs nebūvējam kā Mikelandželo. Mūs zināmā mērā ierobežo tas, ko mēs apgūstam un ko var saprast vai pieņemt mūsu lasītāji, skatītāji utt. Tomēr ikviena mākslinieka, kā arī ikviena lasītāja vai skatītāja, arī visas paaudzes pienākums ir mēģināt pacelties virs sava dzimtā ciema, pilsētiņas vai lielpilsētas vidējā līmeņa. Tāpēc māksla ir kaut kas tāds, ko apgūst, iemācās un pārveido katrreiz no jauna citā vietā un citā laikā.

Tādēļ māksla nevar būt jau radītā kopija. Ja māksla tāda būtu, tās darbinieku loku varētu sašaurināt līdz kopējamo mašīnu vai veidņu uzraugiem. Patiesā mākslā vienmēr notiek radīšana, ne kaut kā pilnīgi jauna, kā tas bija pirmajā radīšanā, un tomēr tā ir radīšana, strādājot ar materiālu, lietām un idejām, kas jau pastāv šajā radītajā pasaulē. Šis darbs ir saistīts ar cilvēka situāciju, vidi, cilvēces cīņu starp labo un ļauno un tās pašreizējām, kā arī nākotnes izredzēm gan laikā, gan mūžībā.

Ir daudz “mākslas” maldu. Nav nekādas nepieciešamības tos šeit uzskaitīt. Nepieciešams tikai pieminēt, ka tie pastāv un ka tie izraisa daudz ļaunuma. Pāris piemēru uzskatāmi parādīs šādas “mākslas” ļaunumu un to, ka tā maskējas zem sveša karoga. Pirmais piemērs ir ņemts no literatūras. Ja aprakstītas tiek tikai netīras, perversas lietas, nepieminot citas iespējas, tad tāda literatūra ir naudaskāra spekulācija, iedzīvojoties uz cilvēka izvirtības rēķina. Ja neraksta par skaisto, pareizo, uzslavas vērto, neattēlo cīņu ar ļauno, tas ir vienpusīgs bizness. Otru piemēru ņemsim no mūzikas jomas. Ir daži mūzikas veidi, kas pēc izcelsmes, gaumes un noformējuma gandrīz viennozīmīgi saistās ar narkotiku lietošanu. Tā nevar būt māksla. Ir arī tāda mūzika, kas gandrīz vienmēr noved jauniešus pie negatīviem fiziskiem un psihiskiem stāvokļiem. Arī šī nav “māksla”. Te drīzāk ir runa par bīstamiem ieročiem, kas nes fizisku, psihisku vai garīgu ļaunumu.

Kristīgās baznīcas īpašais pienākums

Neviena organizācija vai iestāde pasaulē – visos kontinentos un valstīs – nav radījusi tik daudz mākslas kā kristīgā baznīca. Šie darbi aptver visas patiesās un skaistās mākslas jomas – literatūru, mūziku, glezniecību un arhitektūru. Šis darbs nav apstājies. Tas turpinās arī daudzās citās jomās, skaidri parādot, kas ir cilvēks, kas ir skaistums, kas ir cīņa starp labo un ļauno, kā arī atklājot pasaulei vareno mērķi, uz ko aicināta visa cilvēce – mūžīgo Dieva valstību, kas ienākusi ar savu varu un godību jau šajā pasaulē. Šim nolūkam pilnīgi noteikti ir nepieciešamas visas pasaules valodas, kā arī visi izpausmes veidi, kas pelnījuši brīnišķo apzīmējumu – “māksla”.